Sociālistu partija ir sociālistiska politiskā partija, kas darbojas Anglijā un Velsā un ir saistīta ar Strādnieku internacionāles komiteāju (CWI). Tā izdod iknedēļas laikrakstu The Socialist un ikmēneša izdevumu Socialism Today. Partijas kodols izauga no tā sauktās Militant Tendency — trockistiska spārna, kas darbojās iekšēji Leiboristu partijā un 1980. gados nonāca plašā konfliktā ar Leiboristu vadību, īpaši saistībā ar masveida kampaņu pret Community Charge (saukto arī par Poll Tax).
Vēsture
Militant Tendency kā organizēta grupa darbojās vairākas dekādes kā iekšējs leiboristu spārns. 1980. gados, kad partija centās vadīt masu kampaņu pret Poll Tax, daudzi Militant aktīvisti tika izslēgti no Leiboristu partijas. Notika intensīvas debates par to, vai turpināt iekšējo darbu Leiboristos vai iziet kā ārēja grupa. Grupas lielākā daļa beidza darbu Leiboristos un reorganizējās kā neatkarīga organizācija. Mazākuma grupa ap Tedu Grantu atdalījās un vēlāk izveidoja Socialistisko aicinājumu (Socialist Appeal).
Skotijā tika izmēģināts modelis kā «atvērtai partijai» ar nosaukumu Scottish Militant Labour, kas vēlāk kļuva par pamatu Skotijas Sociālistu alianses dibināšanai. Daļa skotu biedru pēc Skotijas Sociālistiskās partijas izveidošanas 2001. gada sākumā izstājās no CWI, jo atšķīrās no tradicionālās trockistiskās pieejas.
Daļa organizācijas darbu turpināja kā Militant Labour, un 1997. gadā grupa oficiāli mainīja nosaukumu uz Sociālistu partija. Šis nosaukums radīja pretrunas ar daudz vecāku Lielbritānijas organizāciju — Sociālistisko partiju, tādēļ jaunā partija bieži tiek saukta par Anglijas un Velsas Sociālistu partiju. Vēlēšanās tai dažkārt nācās startēt zem nosaukuma Sociālistiskā alternatīva.
Alianšu un sadarbības mēģinājumi
Sociālistu partija bija viena no vietējo Sociālistu alianses grupu dibinātājām, taču 2001. gadā no šīs alianzes izstājās. Pēc alianses iziršanas partija kandidēja vēlēšanās kā Sociālistiskā alternatīva. Pēc Apvienotās Karalistes 2006. gada pašvaldību vēlēšanām partijai bija vietējs pārstāvniecības formāts — tajā laikā minēti padomes locekļi vairāku pilsētu padomēs, piemēram, Koventrijā, Stokā, Leišamā (Dienvidlondonā) un Hudzersfīldā.
2005. gadā partija paziņoja par plāniem piedalīties parlamenta vēlēšanās kā daļa no jaunas koalīcijas — Sociālistu un zaļo vienotības koalīcija (SGUC). Dažas bijušās Sociālistu alianses sastāvdaļas, kuras nepievienojās Respect, pievienojās SGUC.
Ideoloģija un politika
Sociālistu partija deklarē sevi kā trockistisku organizāciju. Partijas līderība un programmatiskā līnija, īpaši Pītera Taaffe (Peter Taaffe) vadībā, palikusi tuva tradicionālajam trockisma «mainstream» — akcentēta darbašķiras organiska organizēšana, arodbiedrību nozīme un pārejas prasības uz socialisma virzienu. Viena no partijas centrālajām prasībām ir publiskā īpašuma paplašināšana — partija atbalsta, piemēram, nacionalizēt simt piecdesmit lielākos Lielbritānijas uzņēmumus, kā arī plašas valsts investīcijas sabiedriskajā sektorā.
Partijas politiķi un piekritēji uzsver, ka tās taktikā ir kombinēta darbība: gan masskampaņas un arodbiedrību darbs, gan dalība vēlēšanās. Šī kombinācija ir radījusi kritiku no abām pusēm — gan no radikālākām grupos, gan no labējākām, kurus dažkārt apsūdz par «reformismu». Partijas pārstāvji iebilst, apgalvojot, ka viņu metodes balstās uz Trockā paredzēto Pārejas programmu, kas cenšas sasaistīt ikdienas prasības ar plašāku sistēmas maiņu.
Darbība arodbiedrībās un ietekme
Sociālistu partija ir mazāka nekā astoņdesmitajos gados bijušais Militant, taču tai saglabājas ietekme dažās arodbiedrībās. Piemēram, 2005. gadā 23 partijas biedri tika ievēlēti par arodbiedrību nacionālo izpildkomiteju locekļiem, kas liecina par organizācijas spējām iegūt nozīmīgas amatu vietas darba vietu un arodbiedrību struktūrās.
Publikācijas, kampaņas un sabiedriskās iniciatīvas
Sociālistu partija aktīvi izdod savus izdevumus — The Socialist un Socialism Today — kā līdzekļus ideju popularizēšanai un kampaņu informēšanai. 2005. gada novembrī partija oficiāli uzsāka "Kampaņu par jaunu strādnieku partiju" ar mērķi pierunāt individuālus aktīvistus, kampaņu dalībniekus un arodbiedrības palīdzēt veidot jaunu plašu kreiso alternatīvu Jaunajiem leiboristiem, kas specifiķi cīnītos par strādnieku šķiras interešu aizstāvēšanu. Šajā kontekstā RMT arodbiedrība (National Union of Rail, Maritime and Transport Workers) 2006. gada janvārī rīkoja konferenci par darbašķiras pārstāvniecības krīzi, kurā kā runātājs tika aicināts Dave Nellist — bijušais leiboristu deputāts un tagadējais kritikas simbols. Daudzi runātāji atbalstīja ideju par plašu kreiso alternatīvu, un deputāts Džons Makdonels (John McDonnell) izteica vēlmi, lai šāds process būtu veiksmīgs.
Kontroverses un kritika
Sociālistu partijas vēsture ir pilna ar iekšējiem strīdiem un dalījumiem — sākot no debates par darbu Leiboristu partijā līdz sadalījumiem ar citām trockistiskām grupām un attiecībām ar plašākām kreisajām aliansēm. Kritiķi bieži norāda uz to, ka partijas ilgtermiņa dalība vēlēšanās un piedāvātās reformu programmas var tikt uztvertas kā novirze no revolucionāras pozīcijas. No otras puses, partijas atbalstītāji uzsver praktisku darbašķiras organizēšanu, arodbiedrību darbu un nepieciešamību piedāvāt konkrētas alternatīvas neoliberālajai politikai.
Saiknes starptautiskā līmenī
Sociālistu partija ir saistīta ar Strādnieku internacionāles komiteju un tiek uzskatīta par vienu no tās lielākajām nodaļām. Tā piedalās arī plašākās antikapitālistiskās un kreisās kustībās Eiropā, mijiedarbojoties ar citu valstu trockistiskiem un antikapitalistiskiem spēkiem.
Partijas aktivisms turpinās lokālā un arodbiedrību līmenī; tās darbības raksturo centieni savienot ilgtermiņa stratēģiju par sociālisma virzienu ar ikdienas cīnām darba vietās, kopienās un vietējā politikā.