Ortonas kauja (1943) — "Mazais Staļingrads": Kanādiešu un vāciešu cīņa Itālijā
Ortonas kauja bija neliela, bet ārkārtīgi sīva kauja starp vācu un kanādiešu karaspēku, kas norisinājās 1943. gada 20.–28. decembrī. Tā bija daļa no plašākajām operācijām Otrajā pasaules karā Itālijā un vienlaikus viens no smagākajiem pilsētas ielenkuma un ielu kauju piemēriem Rietumu sabiedroto virzībā uz ziemeļiem.
Komandieri un spēki. Vācu aizsardzību reģionā nodrošināja vienības no vācu 1. izpletņlēcēju divīzijas, kuru vadīja ģenerālleitnants Rihards Heidrihs (vāciešu puses komandieris). Kanādiešu uzbrukumu vadīja Kanādas 1. kājnieku divīzijas komandieris, ģenerālmajors Kriss Vokess. Abām pusēm bija gan kājnieki, gan bruņutehnika, artilērija un atbalsta vienības, taču kauja galvenokārt norisinājās cieši apdzīvotā pilsētas vidē.
Konteksts un nozīme
Kauja notika Adrijas jūras piekrastes pilsētā Ortonā — nelielā, aptuveni 10 000 iedzīvotāju pilsētā — un bija daļa no sabiedroto virzības uz Romu cauri Itālijas ziemeļdaļai. Pilsētas aizsardzība un satiksmes mezgli bija stratēģiski nozīmīgi, tāpēc cīņa par Ortonu kļuva smaga un noturīga. Tā tika dēvēta par "Mazo Staļingradu" sakarā ar bargajiem ielu cīņu apstākļiem un lielajām iznīcībām, ko kauja izraisīja.
Kaujas gaita un taktika
Kauja galvenokārt bija mūru, ielu un ēku kauja — abas puses izmantoja pilsētas reljefu, mājas un pagrabus, lai nodrošinātu aizsardzību vai īstenotu uzbrukumus. Kanādieši bieži izmantoja tā dēvēto "mouse-holing" (caur sienām) taktiku: lai izvairītos no atklātas pārvietošanās pa ielām, viņi izlauza atveres starp ēkām un telpām, pārvietojoties no telpas uz telpu caur sienām un pagrabiem. Tas samazināja pakļautību vācu snaiperiem un stacionētai ugunij.
Vācieši, savukārt, bija labi iekārtoti pilsētā, izmantojot artilēriju, minu lauku, snaiperus un minejumu slazdus, kā arī cīnoties no ieņemtajām ēkām. Cīņas bija tuvas un personiskas — bieži vien kaujas notika no istabas līdz istabai, koridoram un pagrabiem, ar lēnu teritorijas atgūšanu no vienas puses dažādās ēkās.
Upuri, postījumi un civiliedzīvotāji
Kauja atstāja smagas sekas abām pusēm un pilsētai. Kanādiešu zaudējumi dažādos avotos minēti atšķirīgi, taču tie bija būtiski — simtiem bojāgājušo un ievainoto (aptuveni tūkstošos cietušo starp sakropļotajiem, ievainotajiem un bojāgājušajiem, pēc dažiem avotiem kanādiešu kopējie zaudējumi Ortonā un tās apkārtnē pārsniedza tūkstoti). Vācu zaudējumi arī bija nozīmīgi, taču precīzus skaitļus ir grūti noteikt. Civilo iedzīvotāju vidū bija bojāgājušie un ievainotie, un pilsēta tika gandrīz pilnīgi sagrauta — daudzas ēkas tika iznīcinātas spēcīgu apšaudi un artilērijas triecienu dēļ.
Sekas un piemiņa
Lai gan Ortona krita sabiedroto rokās pēc smagas cīņas, uzvarai bija augsta cena. Kauja par Ortonu parādīja, cik bīstamas un dārgas var būt pilsētas kaujas pat salīdzinoši nelielā teritorijā. Tās taktika un pieredze ietekmēja turpmākās Rietumu sabiedroto pilsētu kaujas stratēģijas Itālijā un citos teātros.
Ortonā un ap tās apkārtni vēl joprojām atrodas piemiņas vietas, tostarp Ortona Canadian War Cemetery, kur apglabāti daudzi kanādiešu karavīri. Vietējā atmiņa par kauju ir spēcīga — gan kā drāma par izturību un upuriem, gan kā brīdinājums par pilsētas kauju postošajām sekām.
Ortonas kauja ir saglabājusies vēsturē kā piemērs smagai urbānai karadarbībai un tiek bieži pieminēta mācību un piemiņas nolūkos, īpaši Kanādā un Itālijā.
Fons
Astotās armijas uzbrukums Ziemas līnijas aizsargiem sākās 23. novembrī. Līdz mēneša beigām sabiedroto karaspēks pārvarēja Gustava līnijas aizsardzību. Sabiedroto karaspēks cīnījās Moro upes virzienā netālu no Ortonas.
Ortona bija viena no nedaudzajām Itālijas dziļūdens ostām austrumu piekrastē. Sabiedrotie vēlējās ieņemt šo ostu. Vācieši pilsētā bija izbūvējuši vairākas aizsardzības pozīcijas.
Cīņa
Kanādiešiem nācās cīnīties ar vācu 1. izpletņlēcēju divīziju. Šie karavīri bija pieredzējuši pēc ilgiem kara gadiem. Ādolfs Hitlers viņiem pavēlēja aizstāvēt Ortonu.
Kanādas uzbrukums pilsētai notika 20. decembrī. Vācieši pilsētā bija paslēpuši ložmetējus un prettanku lielgabalus. Tas apgrūtināja kanādiešu tanku un kājnieku pārvietošanos. Cīņas bija ļoti asas. Karavīri cīnījās par katru māju.
Pēc sešu dienu ilgām kaujām 2. brigādes trešais bataljons - Kanādas vieglā kājnieku bataljons "Princess Patricia's Canadian Light Infantry" - iesaistījās kaujā. Cīņā iesaistījās arī Kanādas 1. bruņotās brigādes tanki.
28. decembrī, pēc astoņu dienu ilgām cīņām, vācieši atkāpās no pilsētas. Kanādiešiem bija 1375 bojāgājušie.
Kanādas snaiperis Ortonas kaujā
Jautājumi un atbildes
J: Kad notika kauja pie Ortonas?
A: Ortonas kauja notika no 1943. gada 20. līdz 28. decembrim.
J: Kas bija pretinieku puses Ortonas kaujā?
A: Ortonas kaujā pretējās puses bija vācu desantnieki no vācu 1. izpletņlēcēju divīzijas ģenerālleitnanta Riharda Heidriha vadībā un kanādiešu spēki no Kanādas 1. kājnieku divīzijas ģenerālmajora Krisa Vokesa vadībā.
J: Kāda bija Ortonas kaujas norises vieta?
A: Ortonas kauja notika Adrijas jūras pilsētā Ortonā, kurā bija 10 000 iedzīvotāju.
J: Kāpēc Ortonas kauju dēvē par "Mazo Staļingradu"?
A: Ortonas kauju sauc par "Mazo Staļingradu", jo kaujas laikā notika asas un ciešas kaujas.
J: Kāda bija Ortonas kaujas nozīme Otrajā pasaules karā?
A: Ortonas kauja bija neliela, bet ļoti sīva kauja, kas notika Otrā pasaules kara laikā Adrijas jūras reģionā Itālijā.
J: Kas bija vācu un kanādiešu spēku komandieri Ortonas kaujā?
A: Vācu spēkus komandēja ģenerālleitnants Rihards Heidrihs (Richard Heidrich), bet Kanādas spēkus komandēja ģenerālmajors Kriss Vokess (Chris Vokes).
J: Kura vācu vienība cīnījās Ortonas kaujā?
A: Ortonas kaujā cīnījās vācu 1. izpletņlēcēju divīzija ģenerālleitnanta Riharda Heidriha vadībā.
