Ortonas kauja bija neliela, bet ārkārtīgi sīva kauja starp vācu un kanādiešu karaspēku, kas norisinājās 1943. gada 20.–28. decembrī. Tā bija daļa no plašākajām operācijām Otrajā pasaules karā Itālijā un vienlaikus viens no smagākajiem pilsētas ielenkuma un ielu kauju piemēriem Rietumu sabiedroto virzībā uz ziemeļiem.
Komandieri un spēki. Vācu aizsardzību reģionā nodrošināja vienības no vācu 1. izpletņlēcēju divīzijas, kuru vadīja ģenerālleitnants Rihards Heidrihs (vāciešu puses komandieris). Kanādiešu uzbrukumu vadīja Kanādas 1. kājnieku divīzijas komandieris, ģenerālmajors Kriss Vokess. Abām pusēm bija gan kājnieki, gan bruņutehnika, artilērija un atbalsta vienības, taču kauja galvenokārt norisinājās cieši apdzīvotā pilsētas vidē.
Konteksts un nozīme
Kauja notika Adrijas jūras piekrastes pilsētā Ortonā — nelielā, aptuveni 10 000 iedzīvotāju pilsētā — un bija daļa no sabiedroto virzības uz Romu cauri Itālijas ziemeļdaļai. Pilsētas aizsardzība un satiksmes mezgli bija stratēģiski nozīmīgi, tāpēc cīņa par Ortonu kļuva smaga un noturīga. Tā tika dēvēta par "Mazo Staļingradu" sakarā ar bargajiem ielu cīņu apstākļiem un lielajām iznīcībām, ko kauja izraisīja.
Kaujas gaita un taktika
Kauja galvenokārt bija mūru, ielu un ēku kauja — abas puses izmantoja pilsētas reljefu, mājas un pagrabus, lai nodrošinātu aizsardzību vai īstenotu uzbrukumus. Kanādieši bieži izmantoja tā dēvēto "mouse-holing" (caur sienām) taktiku: lai izvairītos no atklātas pārvietošanās pa ielām, viņi izlauza atveres starp ēkām un telpām, pārvietojoties no telpas uz telpu caur sienām un pagrabiem. Tas samazināja pakļautību vācu snaiperiem un stacionētai ugunij.
Vācieši, savukārt, bija labi iekārtoti pilsētā, izmantojot artilēriju, minu lauku, snaiperus un minejumu slazdus, kā arī cīnoties no ieņemtajām ēkām. Cīņas bija tuvas un personiskas — bieži vien kaujas notika no istabas līdz istabai, koridoram un pagrabiem, ar lēnu teritorijas atgūšanu no vienas puses dažādās ēkās.
Upuri, postījumi un civiliedzīvotāji
Kauja atstāja smagas sekas abām pusēm un pilsētai. Kanādiešu zaudējumi dažādos avotos minēti atšķirīgi, taču tie bija būtiski — simtiem bojāgājušo un ievainoto (aptuveni tūkstošos cietušo starp sakropļotajiem, ievainotajiem un bojāgājušajiem, pēc dažiem avotiem kanādiešu kopējie zaudējumi Ortonā un tās apkārtnē pārsniedza tūkstoti). Vācu zaudējumi arī bija nozīmīgi, taču precīzus skaitļus ir grūti noteikt. Civilo iedzīvotāju vidū bija bojāgājušie un ievainotie, un pilsēta tika gandrīz pilnīgi sagrauta — daudzas ēkas tika iznīcinātas spēcīgu apšaudi un artilērijas triecienu dēļ.
Sekas un piemiņa
Lai gan Ortona krita sabiedroto rokās pēc smagas cīņas, uzvarai bija augsta cena. Kauja par Ortonu parādīja, cik bīstamas un dārgas var būt pilsētas kaujas pat salīdzinoši nelielā teritorijā. Tās taktika un pieredze ietekmēja turpmākās Rietumu sabiedroto pilsētu kaujas stratēģijas Itālijā un citos teātros.
Ortonā un ap tās apkārtni vēl joprojām atrodas piemiņas vietas, tostarp Ortona Canadian War Cemetery, kur apglabāti daudzi kanādiešu karavīri. Vietējā atmiņa par kauju ir spēcīga — gan kā drāma par izturību un upuriem, gan kā brīdinājums par pilsētas kauju postošajām sekām.
Ortonas kauja ir saglabājusies vēsturē kā piemērs smagai urbānai karadarbībai un tiek bieži pieminēta mācību un piemiņas nolūkos, īpaši Kanādā un Itālijā.
