Dordrehtas sinode (1618–1619): Arminiānisms un Nīderlandes reformātu koncils
Dortas sinode bija nacionāla mēroga koncils, kas notika 1618.-1619. gadā Dordrehtas pilsētā Nīderlandē. Nīderlandes Reformātu baznīca rīkoja šo sanāksmi, lai apspriestu ļoti svarīgu jautājumu Nīderlandes baznīcās, kas aizsākās ar Jēkaba Arminija mācībām un arminiānisma izplatību. Pirmā sanāksme notika 1618. gada 13. novembrī, bet pēdējā sanāksme, kas bija 154. sanāksme, notika 1619. gada 9. maijā.
Uz šo tikšanos tika uzaicināti arī reformātu baznīcu locekļi no astoņām dažādām valstīm. Dortas vārds ir Nīderlandes pilsētas Dordrehtas nosaukums angļu valodā, un tā izruna tiek lietota arī mūsdienās. Šo sinodi jeb sanāksmi parasti sauc par Dortas sinodi vai Dordrehtas sinodi.
Konflikta fons
Sinode notika pēc ilgstoša teoloģiska un politiska strīda Nīderlandē starp tā dēvētajiem remonstrantiem — Arminija atbalstītājiem, kuri 1610. gadā bija iesnieguši remonstranci ar piecām galvenajām prasībām — un kontra-remonstrantiem, kas pārstāvēja stingrāku kalvinisma pozīciju. Strīda būtība bija par dievišķās izredzēšanas, pestīšanas darbības un cilvēka brīvības attiecībām. Politiskie spēki, tai skaitā provinciālie un valsts vadītāji, bija saistīti ar abas opozīcijas pusēm, kas padarīja konfliktu par nopietnu sabiedrisku krīzi.
Dalībnieki un liecinieki
Sinodes delegāti bija galvenokārt Nīderlandes reformātu mācītāji un teologi, taču tika uzaicināti arī pārstāvji no citām reformātu kopienām Eiropā. Lai gan sinode bija nacionāla pēc rīkotāja, tajā piedalījās viesi un konsultanti no vairākām valstīm — piemēram, Anglijas, Skotijas, Šveices, Vācijas un citām reformātu tradīcijām —, kuriem bija tiesības runāt, bet ne vienmēr balsot par galvenajiem lēmumiem.
Lēmumi un Canons of Dort
Galvenais sinodes produkts bija oficiāls dokuments, kas ieraksta sinodes spriedumus par arminiānisma jautājumiem. Šie spriedumi vēlāk kļuva pazīstami kā Dortas kanoni (Canons of Dort). Kanoni atteicās no remonstrantu piecām galvenajām prasībām un aizstāvja klasisku reformatu mācību par:
- cilvēka grēcīgumu un nespēju pats iegūt pestīšanu (totāla netīrība/total depravity);
- dievišķo izredzēšanu un atraidīšanu (elekts un reprobācija);
- Kristus ierobežoto izpirkumu (ierobežotā atmaksāšana/limited atonement) pretstatā visu cilvēku universālai izpirkšanai;
- izsaucinošās, nepretojamas Dieva žēlastības (neatvairāma žēlastība/irresistible grace);
- svēto noturēšanu (perseverance of the saints) — ticīgo pastāvīgumu līdz galīgai pestīšanai.
Sekas un ilgtermiņa nozīme
Sinodes lēmumi bija gan teoloģiski, gan politiski nozīmīgi. Tika noliegta arminiānisma doktrīna kā sadraudzībai pieņemama mācība Nīderlandes reformātu baznīcā; daudzi remonstrantu mācītāji tika atstādināti no kalpošanas, izraidīti vai sodīti. Politiskajā laukā sinode un tai paralēlie pasākumi veicināja konfliktu eskalāciju starp atšķirīgajām partijām — šis periods sakrita ar sarežģītām varas cīņām Nīderlandes Republikas iekšpolitikā, kuru rezultātā tika sodīti arī daži pasaulīgie vadītāji, kas atbalstīja remonstrantus.
Ilgtermiņā Dortas sinode nostiprināja noteiktu konfesionālu vienotību reformatu Baznīcā un ietekmēja reformātu teoloģiju visā Eiropā un vēlāk pasaulē. Tajā pašā laikā remonstrantu kustība nepazuda — tās piekritēji turpināja organizēties un vēlāk izveidoja savas struktūras, kas galu galā kļuva par atsevišķu denomināciju ar citu teoloģisko orientāciju.
Mūsdienu redzējums
Dortas sinode tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem 17. gadsimta reformātu konciliem. Tās dokumenti tiek pētīti gan teoloģijā, gan baznīcas vēsturē, un sinodes mantojums joprojām ietekmē diskusijas starp kalvinisma un arminiānisma tradīcijām. Mūsdienu pētnieki arī analizē sinodes lomu savstarpējo politisko un reliģisko attiecību kontekstā un to, kā teoloģiskas debates kļuva par valsts un sabiedrības politikas daļu.
Dortas sinode. Arminiāņi sēž pie galda vidū.
Mērķis
Šī sapulce tika sasaukta, lai atrisinātu jautājumu, kas nīderlandiešu draudzēs tikko bija aktualizējies pēc arminiānisma izplatīšanās. Pēc Jēkaba Arminija nāves cilvēki, kas ticēja tāpat kā viņš, iebilda pret Beļģijas Konfesiju un Jāņa Kalvina un Teodora Bēzas mācību. Arminija sekotāji publicēja savas problēmas ar Konfesiju dokumentā, ko nosauca par 1610. gada Remonstranci. Šajā dokumentā uzskaitīto lietu sekotājus sauca par remonstrantiem. Kalvinisti, kas sekoja Jāņa Kalvina mācībai, kļuva pazīstami kā kontrremonstranti.
Remonstrācijā un dažos vēlākajos rakstos arminiāņi rakstīja par alternatīvu kalvinistiskajai Beļģijas konfesijai un minēja vairākas lietas, kurām viņi nepiekrita. Viņi mācīja par izredzēšanu, pamatojoties uz to, ka Dievs zina, kam būs ticība, par vispārēju izpirkšanu, par pretimnākošu žēlastību un iespēju atkāpties no žēlastības. Simons Episopijs bija runātājs 13 remonstrantu locekļiem, kuri 1618. gadā tika aicināti uz sinodi.
Sanāksmju beigas un Dortas kanons
Sanāksmju noslēgumā tika noraidīti remonstrantu uzskati un izklāstīta reformātu doktrīna par katru no šiem jautājumiem. Dažkārt tos dēvē par kalvinisma pieciem punktiem, un tos apzīmē ar pieciem burtiem "TULIP".
Dortas sinodes lēmums par pieciem galvenajiem doktrīnas strīdus punktiem Nīderlandē, pazīstams kā Dortas kanoni, ir sinodes pieņemto lēmumu pamatojums.
Kanoniem nevajadzētu būt absolūtam reformātu doktrīnas skaidrojumam, bet gan tikai paskaidrot piecus doktrīnas punktus, par kuriem tika strīdējušies.
Saistītās lapas
- Kalvinisms
- Arminiānisms
