Tatami — tradicionālie japāņu grīdas paklāji: vēsture un uzbūve
Tatami — uzziniet par tradicionālo japāņu grīdas paklāju vēsturi, uzbūvi, materiāliem un kultūras nozīmi. Praktiski padomi un ilustrācijas, lai izvēlētos īsto tatami.
Tatami (畳, tatami) paklājiņi ir tradicionāls japāņu grīdas segums. To virskārta parasti ir austīta no IGUSA (japāņu niedres) vai citiem salmiem, bet kodolu tradicionāli pilda ar rīsu salmiem (wara). Mūsdienās populāras ir arī modernas versijas ar presēta koka šķiedras pildījumu vai putupolistirola serdes materiāliem, kas padara tatami vieglākus un mazāk jutīgus pret mitrumu. Tatami parasti ir taisnstūra paklājiņi vienādos izmēros; to malas ietver auduma apmales — heri (縁) — no brokāta vai vienkāršāka auduma.
Vēsture
Sākotnēji tatami parādījās kā greznuma priekšmets aristokrātijā un tempļu aprindās — Heian un viduslaiku Japānā tos izmantoja kā sēdvietas un paklājus pie galdiem. Laika gaitā tatami kļuva par integralāku iekšējo telpu daļu: no elitāras mēbeles tie pakāpeniski nonāca plašākās mājsaimniecībās. Līdz 17. gadsimta beigām (Edo periods) tatami bija izplatīti arī vienkāršāku iedzīvotāju mājās, un ar laiku tie kļuva par standarta grīdas segumu tradicionālajās japāņu telpās.
Uzbūve un izmēri
Tradicionālā tatami uzbūve sastāv no trīs galvenajām daļām:
- Omote — virskārta, austīta no niedres vai salmiem (igusa), kas nodrošina raksturīgo tekstūru un smaržu;
- Shinogi / doku — iekšējais kodols, tradicionāli no rīsu salmiem, mūsdienās bieži aizstāts ar presētu šķiedru vai putu materiāliem;
- Heri — apmale/apmale no auduma, kas nostiprina malas un var būt dekoratīva.
Izmēri var atšķirties pēc reģiona un ražotāja, tāpēc tatami nav universāla mērvienība, taču biežāk sastopamie izmēri ir apmēram 90 × 180 cm (proporcionāli divreiz platāks garums). Tatami biezums parasti ir vairāki centimetri, atkarībā no konstrukcijas.
Interesanti — japāņu valodā istabas izmēru bieži norāda, skaitot tatami skaitu (piemēram, “6‑jō” — sešu tatami istaba). Tas joprojām ir izplatīts veids, kā raksturo telpu lielumu tradicionālās mājās un viesnīcās (ryokan).
Lietošana un kultūras nozīme
Tatami ir galvenais elements tradicionālajās "washitsu" (japāņu stila) telpās un tea rooms (茶室). Tos izmanto sēdēšanai, gulēšanai ar futonu un dažādu ceremoniju, piemēram, tējas ceremonijas, norisēm. Tatami virsma ir mīksta un siltāka nekā cietas grīdas, tāpēc uz tiem parasti nevalkā apavus — tas ir svarīgs kultūras elements un etiķetei atbilstoši svarīgs princips.
Kopšana un uzturēšana
Tatami ir jāsargā no pārmērīgas mitruma, jo tas var novest pie pelējuma un nepatīkamas smakas. Pamata ieteikumi:
- Regulāri vēdiniet telpas un, ja iespējams, no laika uz laika paceliet tatami, lai vēdinātos apakšpuse;
- Tīriet putekļus ar mīkstu slaucīšanu vai putekļsūcēju, virzienā pa aušanas šķiedrām, lai nesabojātu virskārtu;
- Ja nepieciešams, izmantojiet nedaudz mitru drānu, bet izvairieties no pārmērīga slapjuma — pēc tam labi nosusiniet;
- Nelieciet tiešā saulē ilgstoši, jo tas var izbalināt igusa krāsu; regulāra apgriešana vai rotācija palīdz vienmērīgai nolietošanās sadalei;
- Aizsargājiet mala ar papildu segumu vai paklājiņiem intensīvas lietošanas vietās.
Tradicionālie tatami var prasīt apmaiņu vai renovāciju pēc vairākiem gadiem atkarībā no lietošanas intensitātes un vides apstākļiem. Mūsdienu materiāli dažkārt pagarina ekspluatācijas laiku un samazina uzturēšanas sarežģītību.
Mūsdienu variācijas un ilgtspēja
Ražotāji piedāvā dažādas tatami versijas: pilnībā tradicionālus ar rīsu salmiem, šaurākas un vieglākas ar presētu iekšējo pildījumu, kā arī sintētiskas virskārtas, kuras ir izturīgākas pret traipiem un mitrumu. Pieaug interese par ilgtspējīgām opcijām — izmantojot vietējas niedres, videi draudzīgas līmes un pārstrādājamus iekšējos materiālus. Izvēloties tatami, ieteicams ņemt vērā gan estētiku, gan telpas klimatu un ilgtspēju.
Kopumā tatami nav tikai grīdas segums — tas ir kultūras simbols, praktisks mēbeļu elements un stila komponents japāņu arhitektūrā, kas saglabā savu nozīmi arī mūsdienu interjeros.
Sešu paklājiņu istaba ar tatami grīdas segumu un šodži
Vēsture
Japāņi tatami izmantoja jau kopš Nara laikmeta (710-794). Tie bija adīti un kļuva biezāki kā mūsdienu tatami. Heiāna laikmeta iedzīvotāji staigāja uz tatami, lai parādītu savu spēku, un viņi izklāja tatami tikai nepieciešamajā telpas daļā.
Tatami izmantošana bija nedaudz citādāka nekā tagad. Japāņu tradicionālās dzīvojamās arhitektūras stils shoin aizsākās Kamakuras laikmetā. Šajā laikā cilvēki pārtrauca izklāt tatami pa istabu un novietot tos pa vidu. Viņi sāka izklāt tatami pa visu telpu. Cilvēki nolēma izklāt tatami pie kamīna un sēdēt stāvus, saliekot kājas zem tā.
Tatami ir mainījies līdz ar cilvēku dzīvesveidu. Edo ēras vidū tatami kļuva plaši izplatīti. Meidži laikmetā tos sāka izmantot lauksaimnieki. Kad Meidži laikmetā tika atcelts tatami regulējums, tatami kļuva vēl izplatītāki. Japāņi bieži žāvē tatami. Ja tatami virsma bija izbalējusi, cilvēki tos bieži apgāza. Līdz ar ekonomisko izaugsmi pēc Otrā pasaules kara cilvēki sāka izmantot krēslus un paklājus. Japāņi uzskata, ka grīdas segums nav pietiekami relaksējošs vai skaņu necaurlaidīgs, tāpēc cilvēki tatami izmanto arī tagad.
Tatami izgatavošana
Tatami izgatavo no igusas, pīlādža auga. Skursteņi tiek stādīti rīsu laukos augustā. Stādus izrok novembrī, un tad izvēlas labu stādu. Izvēlētos stādus decembrī atkal stāda rīsu laukos. Jūnija beigās līdz jūlija vidum kvalitatīvs iguša stāds izaug līdz aptuveni viena metra augstumam, un nākamajā gadā to var novākt.
Pēc ražas novākšanas pīlādžiem jābūt sausiem, un tiem jāsaglabā savdabīgā smarža un pīlādžu krāsa. Skursteņus izvēlas pēc garuma un biezuma, un tos pārbauda, vai nav saspiedumu.
Pēc ražas novākšanas tiek gatavoti tatami. Tā kā japāņu istabas ir dažāda lieluma, tatami tiek izgatavoti dažāda izmēra. Vispirms tiek izgatavots tatami pamats. Tatami tiek austs ar īpašu mašīnu. Tā ir līdzīga kimono aušanai. Nākamā daļa ir tatami pinums, ko sauc par toko. Kad toko ir 40 cm biezs vai biezāks, un forma ir iztaisnota. Paklājs ir pabeigts, un to sauc par mushiro. Tatami ir pabeigts, kad tas ir savienots ar toko un ir piešūta apdare uz paklāja malām.
Igusa
Igusa ir igusa dzimtas daudzgadīgs augs. Igusa labi smaržo. Tai ir svaiga, zāles smarža. Angļu valodā tās sauc par rushes. Igusa zied no maija līdz jūnijam. Augs izaug līdz 100 cm garumā vai mazāk. Tās aug purvos, kur ir laba saule. Japānā ir 30 igusas sugu, kas aug dažādās vietās.
Tatami ir izgatavots no dabīgas igusas, kurai jābūt elastīgai no saknes līdz galam, un tās biezums un krāsa nedaudz atšķiras. Tatami izgatavošanai izmanto aptuveni 4000 līdz 7000 igusas. Parasti labākajiem tatami izmanto vairāk un garākus igusas pākstis.
Igusas izmantošana sniedz daudz priekšrocību, piemēram, gaisa attīrīšanu, siltumizolāciju, elastību, dzesēšanu (īpaši karstā vasaras sezonā), videi draudzīgas un skaņu absorbējošas īpašības. Igusa tatami ir arī gluds pieskārienam, tāpēc tas ir ērts zīdaiņiem un maziem bērniem. Lielākajai daļai japāņu patīk tatami. Daudzās mājās ir vismaz viena tatami istaba.
Tatami
Tatamiberi ir audums, kas sedz malas un arī rotā tatami. Dažiem tatami tā nav. Angļu valodā to sauc par paklāja malu. Tatamiberi platums ir aptuveni trīs centimetri. Tatamiberi materiāls ir kokvilnas dzija, sintētiska materiāla aukla un zelta pavediens. Iezīmes mainās atkarībā no tā, kādas auklas tiek kombinētas ar tatamiberi. Izaustais skaistās krāsas rokturis izceļ telpu. Ir divu veidu, un telpas atmosfēru maina tatamiberi.
Ir daudz tatamiberi veidu. Taču tatamiberi tika izmantoti, lai parādītu statusu. Piemēram, imperatoram, ministriem, priesteriem un zinātniekiem bija dažādi stili. Tas tika ierakstīts 1420. gada grāmatā "Amanomokuzu".
Japānā ir etiķete par tatamiberi. Japāņi māca neuzkāpt uz tatamiberi. Uzkāpjot uz vājākās daļas, tatamiberi ir viegli saplēst. Uzkāpjot uz tatamiberi, tatami kokvilnas un kaņepju malu krāsa izbalē. Tāpēc etiķete nozīmē "nesabojāt matamati, neuzmanīgi pakāpjoties, kad apmeklējat citu māju, pievērsiet tam uzmanību". Senos laikos uz tatamiberi tika izšūti arī ģimenes ģerboņi. Uzkāpšana uz ģimenes ģerboņa bija tabu.
Meklēt