Vašingtona Irvinga "Leģenda par Sleepy Hollow" (1820) — stāsts un adaptācijas

Vašingtona Irvinga "Leģenda par Sleepy Hollow" (1820) — mistisks stāsts, tā nozīmīgākās adaptācijas (Disnejs, Tim Bērtons 1999), ietekme uz amerikāņu literatūru un popkultūru.

Vašingtona Irvinga stāsts "Leģenda par Sleepy Hollow" ir īss stāsts. Šis stāsts tika publicēts 1820. gadā Irvinga literāro darbu krājumā "Džefrija Krēona (Geoffrey Crayon, Gent) skiču grāmata". Stāsts bija viens no pirmajiem amerikāņu daiļliteratūras darbiem, kas guva plašāku atpazīstamību ārpus ASV un kļuva par ievērojamu ASV fantāzijas un šausmu literatūras prototipu.

Sižets — īss pārskats

Stāsts risinās 18. gadsimta beigu vai 19. gadsimta sākuma ciematā Sleepy Hollow, kas atrodas pie Hadsona upes Ņujorkas štatā. Galvenais varonis ir skolotājs un klavesīnists Ichabod Crane, kurš sacenšas ar vietējo bruņurupuci—spēkavīru Bromu Bonesu par bagātas jaunās atraitnes Katrīnas Van Tassel uzmanību. Sleepy Hollow iedzīvotāju starpā izplatīta leģenda par jātnieku bez galvas — spoku, kurš medī cilvēku dvēseles. Stāsts kulminē piegājušajā nakts ceļā mājup, kad Ichabod sastop šo baisa spoku un pēc tam pazūd, atstājot tikai aizdomīgas liecības un skatītāju vaļā interpretācijām.

Galvenie varoņi

• Ichabod Crane — liekulīgs, izskaistināts un nedaudz neērts skolotājs, kurš sapņo uzlabot savu stāvokli un apprecēt Katrīnu.
• Katrīna Van Tassel — skaista, turīga lauku meitene, kuras uzmanību iekaro vairāki pretendenti.
• Broms Bones — vietējais varonis, spēcīgs jātnieks, kuram patīk zīdīt un ķircināt Ichabodu; viņa humors un bravūra rada kontrastu ar Ichaboda bailēm.
• Jātnieks bez galvas — leģendārais spoks, kas var tikt lasīts gan kā īsta pārdabiskā radība, gan kā vietējo ļaužu izdomāts mīts vai cilvēka slēpts trieciens.

Tēmas un stila iezīmes

Irvinga stāstam raksturīga kombinācija no gotiskā noskaņojuma un humora; autors bieži izmanto ironiju un nepateiktu stāstītāja balsi, lai radītu šaubas par notikumu patiesumu. Galvenās tēmas ir saprāts pret pārdabisko, leģendas veidošanās un sabiedrības izklaide caur mītiem. Stāsts arī atspoguļo agrīnās amerikāņu identitātes intereses — interesi par vietējo folkloru un ainavas nozīmi stāstniecībā.

Publicēšanas konteksts un nozīme

Stāsts tika publicēts pseudonīma Džefrija Krēona (Geoffrey Crayon) vārdā, kas ļāva Irvingam spēlēt ar tekstu kā ar «atrastu» stāstu un izmantot nedrošu, ironisku stāstītāju. "Leģenda par Sleepy Hollow" bieži tiek minēta kā viens no pamatiem amerikāņu īsā stāsta tradīcijā un kā piemērs tam, kā vietējā folklora var tikt literāri transformēta un izmantota nacionālās kultūras veidošanā.

Adaptācijas

Stāsts ir iedvesmojis ļoti daudz dažādu adaptāciju — no teātra izrādēm, radio lugām un komiksiem līdz filmām un televīzijai. Starp pazīstamākajām ekranizācijām ir Volta Disneja animācijas filma The Adventures of Ichabod and Mr. toad (1949), kur Leģenda par Sleepy Hollow veido vienu no diviem stāstu segmentiem; šī versija ir pielāgota ģimenes auditorijai un nostiprināja Ichaboda tēlu populārajā kultūrā. Vēl viena nozīmīga versija ir Tima Bērtona filma Sleepy Hollow (1999) ar Džoniju Depu galvenajā lomā — šī adaptācija aktualizē gotisko atmosfēru, pievienojot detektīvistu sižeta elementus un vizuāli intensīvu stāstījumu.

Ir arī agrākas un cita veida adaptācijas — piemēram, 1922. gada klusā filma The Headless Horseman un daudzvietējas radio un teātra versijas, kā arī mūsdienīgas reinterpretācijas seriālu, komiksu un bērnu grāmatu formātā. Adaptācijas bieži maina stāsta toni un iznākumu, akcentējot vai nu pārdabisko elementu, vai arī skaidrojumu, ka notikušais ir cilvēku veikta spēle vai krāpšana.

Mantojums un ietekme

"Leģenda par Sleepy Hollow" ir ieviesusi mākslas un populārās kultūras kanonā ikonisku tēlu — jātnieks bez galvas —, kurš kļuvis par standarta šausmu žanra simbolu, sevišķi saistībā ar Helovīnu. Stāsts arī turpina kalpot par piemēru tam, kā stāstījums var spēlēt ar lasītāja uztveri, atstājot vietu interpretācijām un diskusijai par to, cik daudz no tā, ko saucam par «stāstiem», ir reāls, un cik daudz — mīts.

Irvinga darbs joprojām tiek mācīts literatūras kursos un regulāri izdots dažādās valodās. Tas piesaista gan lasītājus, kas meklē gotisku noskaņu, gan tos, kas interesējas par agrīno amerikāņu literatūru un vietējās leģendas lomu nacionālās identitātes veidošanā.

Meklēt pēc burta