Kas ir animācija? Definīcija, vēsture un animācijas veidi

Animācija ir veids, kā no daudziem nekustīgiem attēliem izveidot filmu. Attēli tiek savienoti viens aiz otra un pēc tam atskaņoti lielā ātrumā, lai radītu kustības ilūziju.

Animācija ir salīdzinoši jauns mākslas veids, un, lai gan kustīgu attēlu koncepcija ir bijusi aktuāla jau senās civilizācijās, eksperimentālā animācija patiesi aizsākās tikai 19. gadsimta beigās. Mūsdienās animācijas industrija piedzīvo uzplaukumu, veidojot milzīgu komerciālu uzņēmumu.

Personu, kas veido animācijas, sauc par animatoru.

Ir trīs veidi, kā animēt:

• Tradicionālā 2D animācija (rokraksta) — katra kadra zīmēšana uz papīra vai digitālā planšetē; pazīstama arī kā "cel animation" (celu zīmēšana) klasiskajās filmu studijās.
• Stop‑motion (atslēgu kadru) animācija — fizisku objektu (lelles, papīra figūras, mālskulptūras u. c.) pozicionēšana un fotografēšana pa vienam kadram, katru reizi nedaudz mainot pozīciju.
• Datorgrafikas (CGI) un 3D animācija — trīsdimensiju modeļu modelēšana, riggošana un animēšana datorā; ietver arī 2D vektoru/datorizētas zīmēšanas tehnikas.

Īsa vēsture

Animācijas saknes meklējamas optiskajos spēļos un ierīcēs, piemēram, fenakistiskopā, zoetropā un praksinoskopā 19. gadsimtā, kas radīja kustības ilūziju, ātri mainot secīgus attēlus. Nozīmīgi agrīnie pionieri: Eadweard Muybridge ar kustīgu attēlu sērijām, Emīls Reynō un agrīnie kino eksperimenti. 20. gadsimta sākumā animāciju attīstīja tādi autori kā Winsor McCay (Little Nemo), savukārt studijas un režisori — piemēram, Walt Disney — popularizēja pilnmetrāžas filmas un rafinēja tehnikas.

Turpmākajos gadsimtos attīstījās gan roku zīmēta animācija, gan stop‑motion, bet 1980.—1990. gados un turpmāk uzplauka datorizētā animācija. 1995. gadā pirmā pilnībā datorizētā pilnmetrāžas animācija "Toy Story" (Pixar) pierādīja CGI spēku komerciālajā kinoteātrī.

Galvenās animācijas tehnikas un stili

• Tradicionālā 2D: rokraksta kadri, cel zīmēšana, arī modernā digitālā 2D animācija, izmantojot vektorgrafiku.
• Stop‑motion: leļļu animācija (piem., Aardman), plastilīna (Claymation), papīra vai lēdiju karšu (cutout) animācija, pikseļu animācija.
• 3D/CGI: modeļu veidošana, riggošana (skeleta sistēma), keyframe animācija, motion capture (ķermeņa kustību pārvēršana animācijā).
• Rotoskopēšana: filmu kadru pārzīmēšana, lai iegūtu reālistisku kustību; tiek lietota gan stilizētai, gan realistiskai animācijai.
• Motion graphics: kustīgas tipogrāfijas un grafiku izmantošana reklāmās, video prezentācijās un TV titros.
• Reāla laika un procedurālā animācija: lieto spēļu dzinējus (piem., Unreal, Unity) un algoritmus, kas ģenerē kustības uz vietas.
• VR/AR animācija: immersīvās vides animācijas un interaktīvas pieredzes.

Animācijas pamatprincipi

Lielākā daļa animācijas pamatā balstās uz tā saucamajiem "12 principiem", ko 1980. gados popularizēja Disney animatori Ollijs Johnston un Franks Thomas. Daži svarīgākie principi:

• Squash and stretch (saplacināšana un izstiepšana) — objektu formu maiņa, lai uzsvērtu masu un kustību.
• Anticipation (anticipācija) — neliels sagatavošanās žests pirms lielākas darbības, lai skatītājs saprastu, kas notiks.
• Staging — skatuves un kadra kompozīcija, lai skaidri nodotu darbību un emocijas.
• Timing — kadru skaits un ritms, kas veido kustības sajūtu un smagumu.
• Follow through & overlapping action — dažādu ķermeņa daļu kustību neatbilstība vienlaikus, kas rada dabiskumu.

Animācijas ražošanas process

Standarta animācijas izstrāde parasti ietver vairākas fāzes:

• Idejas un scenārijs: stāsta izstrāde, sižeta līnijas, dialogi.
• Storyboard: kadru secības vizualizācija, skices un laika plānojums.
• Design un modelēšana: varoņu dizains, fonu izveide; 3D gadījumā — modeli veidošana un teksturēšana.
• Animācija: kadru zīmēšana vai 3D riggošana un keyframe animēšana; motion capture apstrāde.
• Kompozīcija un renderēšana: slāņu apvienošana, gaismēšana, efektu un krāsu korekcijas; 3D gadījumā — renderēšana kadram.
• Montāža un skaņa: pēcapstrāde, mūzika, skaņu efekti un dialogu sinhronizācija.

Tehniskie aspekti

Animācijā svarīgi tādi termini kā kadru nomaiņas ātrums (frame rate) — parasti 24 kadri sekundē (kino), 25 (PAL) vai 30 (NTSC/TV). Digitālajā vidē izmanto tādas tehnikas kā onion‑skinning (skatīties iepriekšējos un nākamos kadrus), keyframes un tweening (automātiska starpkadru ģenerēšana), kā arī rigging (skeleta izveide 3D modeļiem).

Lietojumi

Animāciju izmanto daudzās jomās:

• Kino un televīzija (pilnmetrāžas filmas, seriāli)
• Spēles un interaktīvas vides
• Reklāmas un korporatīva satura veidošana
• Izglītība un zinātniskie vizualizācijas
• Simulācijas (aviācija, medicīna) un arhitektūras prezentācijas
• Māksla — eksperimentāla un abstrakta animācija

Nozīme un industrijas attīstība

Animācijas industrija kļuvusi par globālu rūpniecību ar daudziem studiju tipiem — no lielajiem (piem., klasiskās un modernās animācijas studijas) līdz neatkarīgajiem māksliniekiem un spēļu izstrādātājiem. Japānas anime, Eiropas estētika, Holivudas produkcijas un stop‑motion studijas veido daudzveidīgu lauku. Tehnoloģiju attīstība (spēcīgāks aprīkojums, pieejama programmatūra, mākoņrenderēšana) ļauj radīt kvalitatīvu saturu ar dažādiem budžetiem.

Rīki un programmatūra

• 2D zīmēšanai/animēšanai: TVPaint, Toon Boom Harmony, Adobe Animate, Krita
• 3D modelēšanai/animēšanai: Autodesk Maya, Blender, 3ds Max, Cinema 4D
• Kompozīcijai un pēcapstrādei: Adobe After Effects, Nuke
• Spēļu dzinēji reāllaika animācijai: Unity, Unreal Engine

Kā kļūt par animatoru

Ceļš uz animatora profesiju ietver gan tehnisko apmācību (zīmēšana, datorgrafika, animācijas programmu apguve), gan izpratni par kustības principiem, kompozīciju un stāstījumu. Praktiskā pieredze — portfolio ar īsiem darbiem, īsfilmas vai spēļu projekti — ir svarīgākais, lai iekļūtu industrijā.

Kopumā animācija ir plašs un radošs lauks, kas apvieno mākslu, tehnoloģijas un stāstniecību. Tā turpina attīstīties, piedāvājot jaunus izteiksmes līdzekļus un iespējas gan māksliniekiem, gan skatītājiem.

Pārskats

Tā kā animācijas izgatavošana ir dārga, vairums animācijas darbu tiek veikti profesionālos uzņēmumos. Tomēr Amerikā jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem ir bijuši neatkarīgi animatori, un daudzi no viņiem sāka strādāt profesionālajā industrijā. Eiropā neatkarīgo animatoru kustība pastāv jau kopš 1910. gadiem, un tajā darbojas tādi animatori kā pirmsrevolūcijas Krievijas animators Ladislass Starevičs un Vācijas animatore Lotte Reiniger.

Daudzi cilvēki animāciju veidošanai izmanto datoranimācijas programmu Adobe Flash. Animāciju veidošanai Flash izmanto zīmēšanas un datorgrafikas kombināciju. Daudzas animācijas internetā ir veidotas Flash programmā. Lielākā daļa animatoru internetā nestrādā profesionālos uzņēmumos.

Daudzos televīzijas raidījumos, īpaši bērniem paredzētajos, animācija ir ierobežota. To dara tādi uzņēmumi kā UPA un Hanna-Barbera Productions. Vienkāršas, ierobežotas kustības padara attēlus vieglāk uzzīmējamus, kas ļauj animāciju veidot ātrāk un lētāk.

Daudzi cilvēki uzskata, ka animācija ir bērnišķīga un neizsmalcināta. Tomēr animācija ir mainījusi mākslas vēstures gaitu, sniedzot māksliniekiem iespējas, nevis tikai parastu, stacionāru mākslu. Ir uzņemtas daudzas animācijas filmas, un dažas no tām ir nesušas lielu peļņu.

Atskaņot multivides Joy & Heron - Passion Pictures veidots animācijas CGI reklāmas klips

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir animācija?

J: Kāda ir vārda "animācija" izcelsme?

J: Kad radās eksperimentālā animācija?

J: Kas ir animators?

J: Kāds ir pašreizējais stāvoklis animācijas nozarē?

J: Cik ir animācijas veidu?

J: Kādi ir trīs animācijas veidi?

Meklēt pēc burta