Boforta skala ir vēja ātruma mērīšanas skala, kuras pamatā ir novērojumi, nevis tikai precīzi instrumentālie mērījumi. Mūsdienās tā ir viena no visplašāk izmantotajām sistēmām vēja ātruma klasificēšanai, it īpaši jūras un meteoroloģiskajos ziņojumos. Skalu 1805. gadā izstrādāja Frānsiss Boforts (Francis Beaufort), Karaliskās flotes virsnieks; tolaik tā sāka tikt izmantota britu flotes kuģos, tostarp vēlāk arī uz kuģa HMS Beagle. Vēlāk Boforta skala tika precizēta un standartizēta, lai nodrošinātu vienotu klasifikāciju ziņošanai.

Pamata princips

Skala nav tieši atkarīga no instrumenta rādījumiem, bet gan no vēja redzamajām sekām: uz ūdens — viļņu veida un augstuma, uz zemes — dūmu, putekļu vai koku uzvedības izmaiņām. Tomēr mūsdienās to bieži sasaista ar aptuvenām ātruma skalām (m/s, km/h un mezgliem), lai nodrošinātu salīdzināmību ar anemometru mērījumiem.

Boforta skalas līmeņi (aptuveni)

  • 0 — Klusums (calm): vējš praktiski nav; < 0.3 m/s, < 1 km/h, < 1 mezgls; jūra spīd kā spogulis.
  • 1 — Viegls gaiss (light air): ~0.3–1.5 m/s, 1–5 km/h, 1–3 mezgli; vieglas ripples, bez baltām putām.
  • 2 — Viegls brīze (light breeze): ~1.6–3.3 m/s, 6–12 km/h, 4–6 mezgli; nelieli viļņu galotņu pucējumi.
  • 3 — Mierīgs brīze (gentle breeze): ~3.4–5.4 m/s, 13–19 km/h, 7–10 mezgli; mazāki viļņi ar skaidrām galotnēm.
  • 4 — Vidējs brīze (moderate breeze): ~5.5–7.9 m/s, 20–28 km/h, 11–16 mezgli; lielāki viļņi, viegli putojoši laukumi.
  • 5 — Spēcīgāks brīze (fresh breeze): ~8.0–10.7 m/s, 29–38 km/h, 17–21 mezgls; viļņu augstums palielinās, redzami balti putu laukumi.
  • 6 — Spēcīgs brāziens (strong breeze): ~10.8–13.8 m/s, 39–49 km/h, 22–27 mezgli; lielāki viļņi, grūti staigāt pret vēju.
  • 7 — Gandrīz vētra (near gale): ~13.9–17.1 m/s, 50–61 km/h, 28–33 mezgli; augsti viļņi, grūtības navigācijā.
  • 8 — Vētra (gale): ~17.2–20.7 m/s, 62–74 km/h, 34–40 mezgli; lieli viļņi, bīstami apstākļi jūrā.
  • 9 — Spēcīga vētra (strong gale): ~20.8–24.4 m/s, 75–88 km/h, 41–47 mezgli; ļoti lieli viļņi, plašas bojājumus nodarīt spējīgas brāzmas.
  • 10 — Ļoti stipra vētra / vētra (storm): ~24.5–28.4 m/s, 89–102 km/h, 48–55 mezgli; ārkārtīgi bīstami apstākļi.
  • 11 — Vārdos nerakstāma vētra (violent storm): ~28.5–32.6 m/s, 103–117 km/h, 56–63 mezgli; postoši apstākļi.
  • 12 — Viesuļvētra / uragāns (hurricane force): ≥32.7 m/s, ≥118 km/h, ≥64 mezgli; pilnīga postoša spēka vētras stāvoklis.

Augstāk minētie ātruma un viļņu augstuma rādītāji ir aptuveni un tiek izmantoti kā vadlīnijas. Norādītais viļņu augstums attiecas uz viļņiem atklātā okeānā, nevis krasta tuvumā, kur viļņu augstums var būt citāds sakarā ar seklumu un piekrastes konfigurāciju.

Papildu piezīmes un vēsture

Skala sākotnēji tika izstrādāta, lai palīdzētu jūrniekiem aprakstīt vēju vienveidīgā veidā. Laika gaitā tā tika iekļauta meteoroloģisko ziņojumu praksē. No 1946. līdz aptuveni 1970. gadam dažās klasifikācijās pastāvēja arī paplašināti — 13. līdz 17. — Boforta līmeņi, kuri allaž tika apzīmēti kā viesuļvētra. Šos paplašinātos līmeņus starptautiski vairs neizmanto; tomēr dažās valstīs, piemēram, Ķīnā un Taivānā, šādas paplašinātas kategorijas var tikt lietotas, jo tur bieži sastopami īpaši spēcīgi taifūni (taifūni).

Lietojums mūsdienās un alternatīvas skalas

Mūsdienās Boforta skalu izmanto kopā ar instrumentāliem mērījumiem — anemometriem —, bet joprojām tā ir ērta maritimai un lauksaimniecībai, jo sniedz ātru novērtējumu, balstoties uz vizuālajām pazīmēm. Lai precīzāk atdalītu jūras stāvokli no vēja spēka, tiek izmantotas arī citas skalas, piemēram, Duglasa jūras skala un Duglasa vēja skala, kas īpaši nodala jūras viļņu apstākļus no vēja ātruma klasifikācijas.

Kāpēc svarīgi zināt Boforta skalu

  • Drošība jūrā un piekrastē — palīdz novērtēt riskus un nepieciešamību mainīt kursu vai atlikt izbraukumu.
  • Laika prognozēšana un meteoroloģiskā ziņošana — nodrošina saprotamu un salīdzināmu informāciju.
  • Lauksaimniecība un brīvā laika aktivitātes — pamats lēmumiem par darbu ārā vai sporta pasākumiem.

Ja nepieciešams, var izveidot precīzāku tabulu ar konkrētām vēja ātruma robežām (m/s, km/h, mezgli) un atbilstošiem viļņu augstumiem, pielāgojot to konkrētajam reģionam vai meteoroloģiskajai praksei.