Tramplīnlēkšana — olimpiska disciplīna: apraksts, tehnika, sacensības

Uzzini tramplīnlēkšanas aprakstu — olimpisko disciplīnu: tehnika, vingrinājumi, sacensību formāts un treniņu padomi gan iesācējiem, gan profesionāļiem.

Tramplīnlēkšana ir olimpiskais sporta veids, kurā vingrotāji, lēkājot pa tramplīnu, veic akrobātikas vingrinājumus gaisā. Tie var ietvert vienkāršus lēcienus pike, tuck vai straddle pozīcijā līdz sarežģītākām kombinācijām ar kūleņiem uz priekšu vai atpakaļ un pagriezieniem.

Pastāv divi radniecīgi sporta veidi: sinhronizētais batuts un dubultā minitramplīnlēkšana. Pašlaik pieņemtais individuālo tramplīnlēkšanas sacensību pamatformāts parasti sastāv no divām vai trim kārtām, no kurām viena var ietvert obligāto prasmju kopumu. Prasmes sastāv no dažādām salto kombinācijām, formas lēcieniem, ķermeņa piezemēšanās un pagriezieniem, ko veic dažādās ķermeņa pozīcijās.

Vēsture un olimpiskais statuss

Tramplīns kā ierīce parādījās 20. gadsimta sākumā; viens no pazīstamākajiem izgudrotājiem ir George Nissen, kurš popularizēja tramplīna izmantošanu vingrošanā. Sporta disciplīna attīstījās un organizēti sacensības sāka notikt starptautiskā līmenī. Tramplīnlēkšana iekļuva olimpisko sporta veidu sarakstā 2000. gada Sidnejas spēlēs, un kopš tā laika tā regulāri ir olimpiska programma gan vīriešiem, gan sievietēm.

Aprīkojums

Oficiālais tramplīns sastāv no izturīga rāmis ar atsperēm un elastīga līdzenas šūnas (bed) centra daļas, kas atgrūž lēcēju. Sacensībās tiek lietota speciāla, FIG (Fédération Internationale de Gymnastique) noteikumiem atbilstoša iekārta. Papildus tiek izmantoti aizsargciferi, paklāji pie tramplīna, treniņu drošības jostu sistēmas un blakusstāvoši matraču polsterējumi.

Sacensību formāts un disciplīnas

Sacensību formāts var atšķirties atkarībā no turnīra līmeņa, bet starptautiskajās sacensībās parasti ir šādas īpatnības:

• Individuālās sacensības: sportists izpilda divas vai trīs kārtas — bieži viena obligātā (kompulsorā) sērija ar noteiktām prasmēm un viena brīvā (voluntārā) sērija, kurā tiek rādīta maksimuma grūtība un izpilde. Olimpiskajās sacensībās kvalifikācijā parasti ir divas sērijas, no kurām tiek izvērtēts kopējais rezultāts, savukārt finālā tiek izpildīta viena brīvā programma.
• Sinhronizētā tramplīnlēkšana: divi sportisti lēkā vienlaikus uz blakus esošiem tramplīniem, cenšoties maksimāli sinhronizēt lēcienus un tehniku. Šī disciplīna nav iekļauta visās olimpiskajās programmās, bet tiek sacensību programmās un pasaules čempionātos.
• Dubultā minitramplīnlēkšana (double mini): īsāks, kombinēts aparāts, uz kura sportists veic ieskrējienu, iekāpšanu, elementu un izsoļu — šī disciplīna ietilpst pasaules čempionātos, bet nav olimpiska.

Vērtēšana

Tramplīnlēkšanas rezultāts parasti sastāv no vairākiem komponentiem, kurus kombinē, lai iegūtu gala punktu. Galvenie elementi ir:

• Izpildījums (execution) — tiesneši seko ķermeņa pozai, kārtībai un tehniskām kļūdām (piem., nesakārtotas kājas, neprecīza pozīcija, nestabila piezemēšanās) un liek soda punktus par defektiem.
• Grūtības koeficients (difficulty) — aprēķināts no sērijā veiktajiem salto un pagriezienu kombinācijām; sarežģītāki elementi palielina D-vērtību.
• Laiks lidojumā (time of flight) — elektroniski mērīts laiks, ko sportists pavada gaisā; garāks lidojuma laiks dod augstāku rezultātu.
• Horizontālā novirze (horizontal displacement) — novērtē, cik tuvu lēcējs paliek pie tramplīna centra, un tiek piešķirti soda punkti, ja lēcieni ir novirzīti uz sāniem.

Vairāki tiesneši novērtē izpildi, un elektroniskie mērījumi (laiks lidojumā, pozīciju sensori) tiek apvienoti ar manuālo vērtējumu, lai noteiktu kopējo gala rezultātu. Precīzi tiesāšanas noteikumi un svars katram komponentam var mainīties atbilstoši FIG regulām.

Tehnika un treniņi

Profesionāla tramplīnlēkšana prasa:

• spēcīgu ķermeņa kontroli un ģeneralizētu ķermeņa izjūtu (spatial awareness),
• labu koordināciju un locītavu mobilitāti,
• specifisku spēku kājās, mugurā un serdes muskulatūrā,
• pakāpenisku prasmes apgūšanu: no vienkāršiem lēcieniem uz vienu salto, līdz kompleksām kombiantācijām ar vairākiem apgriezieniem un pagriezieniem.

Treniņos izmanto arī sagatavošanās vingrinājumus uz citas aparatūras (piem., akrobātiskie paklāji, krokodīla paklāji, stalti) un drošības iekārtas (harness), lai mācītos grūtus elementus bez pārmērīga riska.

Drošība un traumas

Tramplīnlēkšana ir salīdzinoši droša, ja tiek ievērotas drošības prasības, tomēr traumas var notikt — biežāk tās saistītas ar nepareizu piezemēšanos, kritieniem vai pārslodzi locītavām. Lai samazinātu risku, svarīgi ir:

• kvalitatīvs aprīkojums un pareiza aprīkojuma uzturēšana,
• pakāpeniska progresija elementu apgūšanā,
• treniņi ar treneri, drošības jostām un pūšamiem vai mīkstiem matračiem,
• regulāra ķermeņa stiprināšana, stiepšanās un atjaunošanās procedūras.

Starptautiskā organizācija un populārākās valstis

Tramplīnlēkšanu sacensību līmenī regulē FIG, un disciplina ir iekļauta pasaules čempionātos un kontinenta čempionātos. Starptautiskā līmenī un olimpiskajās sacensībās bieži labus rezultātus demonstrē valstis ar spēcīgām vingrošanas tradīcijām — īpaši Ķīna, kā arī citas valstis ar attīstītiem treneru un sportistu sagatavošanas centriem.

Tramplīnlēkšana apvieno estētiku, tehnisku meistarību un fizisku jaudu, padarot to par dinamisku un skatāmu gymnastikas disciplīnu gan skatītājiem, gan sportistiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir batuts?

J: Kādas ir dažas no kustībām, ko var izpildīt tramplīnlēkšanā?

J: Kādi ir divi ar tramplīnlēkšanu saistītie sporta veidi?

J: Kāds ir individuālo tramplīnlēkšanas sacensību pamatformāts?

J: No kādām prasmēm sastāv tramplīnlēkšana?

J: Vai tramplīnlēkšanas laikā var izpildīt jebkura veida kustības?

J: Vai tramplīnlēkšana notiek tikai olimpiskajās sacensībās?

Meklēt pēc burta