V-2 raķete (Vergeltungswaffe 2) — pirmā ballistiskā raķete un kosmosa priekštecis

V-2 raķete — pirmā ballistiskā raķete un kosmosa priekštecis. Izpēti tās vēsturi, tehnoloģiju revolūciju un ietekmi uz mūsdienu raķešzinātnēm.

V-2 raķete (vācu: Vergeltungswaffe 2) bija pasaulē pirmā operacionāli izmantotā ballistiskā raķete un viens no pirmajiem cilvēka radītajiem objektiem, kas pacēlās ārpus blakuszemes atmosfēras. Tās oficiālā Vācijas iezīmēšana bija A‑4 (Aggregat‑4), bet plaši tā pazīstama kā V‑2. Pirmā sekmīgā izmēģinājuma palaišana notika 1942. gada 3. oktobrī no Peenemindes, un lidojums sasniedza aptuveni 84–85 km augstumu — pietiekami, lai to uzskata par suborbitālu lidojumu. Raķeti izstrādāja Peenemindes inženieru komanda, kuru vadīja Vernhers fon Brauns, un to nacisti izmantoja kā izmisuma līdzekli pret sabiedroto pilsētām, piemēram, Londonu un Antverpeni. V-2 maksimālais ātrums bija vairākas reizes lielāks par skaņas ātrumu (ātrumu nekā skaņa,) — tāpēc to uzbrucēju iznīcināšana ar tā laika pretgaisa aizsardzības līdzekļiem praktiski nebija iespējama. Pirmie uzbrukumi sabiedroto pilsētām notika 1944. gada rudenī; viena no pirmajām V‑2 nokrita Parīzē 1944. gada 8. septembrī, un tajā laikā arī Londonā tika reģistrētas pirmās eksplozijas tajā pašā dienā. Otrā pasaules kara gaitā V-2 tika lietotas pret civiliem un militāriem mērķiem — vērmahta izpildījumā palaists skaits pārsniedza tūkstošus, ar cilvēku upuriem un plašu postījumu.

Tehniskie dati un darbības princips

V-2 bija šķidro degvielu balstīta raķete ar šādām raksturīgām īpašībām:

• Garums: aptuveni 14 m;
• Diametrs: ap 1,65 m;
• Svars startā: ap 12–13 tonnām;
• Sprādziena lādiņš: ap 800–1000 kg explozīva viela;
• Šautrums: līdz aptuveni 300–350 km, atkarībā no konfigurācijas;
• Dzinējs: šķidro degvielu kurinošs virsmas dzinējs ar spiediena turbopumpi, kurā par degvielu izmantoja etanolu (sajaukumu) un skābekli kā oksidētāju; vilces jauda ap 25 tonnām (apmēram 245 kN);
• Vadība: inerceālā (žiroskopu) vadības sistēma kopā ar aerodinamiskām spārnveida stabilizatoriem un izplūdes kanālu regulēšanu (grafīta sānu plāksnītes izpūtējā) kursa korekcijai.

Raķete pacēlās vertikāli vai nedaudz slīpi, pēc tam pārgāja balistiskā trajektorijā. Tā nebija atkārtoti lietojama, startēšanai bija nepieciešama liela servisa un loģistikas infrastruktūra — īpaši vēlīnā kara periodā, kad Vācijas ražošanai un pārvietošanai trūka resursu.

Kara gaita un cilvēku upuri

V-2 izmantošana kara gaitā radīja smagus zaudējumus cietušajām pilsētām. Atsevišķas raķešu triecienu sekas bija postošas — gāja bojā civiliedzīvotāji un karavīri, kā arī tika iznīcināta infrastruktūra. Turklāt raķešu ražošana un montāža, īpaši Mittelwerk (Dora‑Mittelbau) pazemes rūpnīcā, tika nodrošināta ar piespiedu darba spēku no koncentrācijas nometnēm, kur daudzi ieslodzītie mira no slodzes, bada un slimībām. V-2 izmantošanas rezultātā uzbrukumos un ar raķešu programmu saistīto darba apstākļu dēļ dzīvību zaudēja tūkstošiem cilvēku.

Pēckara izmantošana un ietekme uz kosmonautiku

Pēc kara uzvarētājvalstis pievērsās sagūstīto V-2 tehnoloģiju un raķešu zinātnieku izmantošanai savās programmās. Amerikas Savienotajās Valstīs darbā tika pieņemta vācu raķešu inženieru grupa no Pēnemindes, ko vadīja Vernhers fon Brauns, daļa no viņiem tika pārnesta ar Operāciju Paperclip. Pirmais Ziemeļamerikā montētais V‑2, kas izgatavots no Vācijā sagūstītām detaļām, tika palaists no White Sands, Ņūmeksikā, 1946. gada aprīlī. ASV un Padomju Savienība veica sagūstītu V‑2 un to variantu izmēģinājumus un pētījumus; šie darbi deva sākumpunktu vēlākām raķešu un kosmosa tehnoloģiju attīstībai. No 1946. līdz 1951. gadam ASV veica vairāk nekā 60 V‑2 izmēģinājumu lidojumus (piemēram, White Sands klātienes programmas ietvaros), pēdējais reģistrētais lidojums bija 1951. gada 29. oktobrī.

Mantojums

V‑2 raķete atstāja dziļu ietekmi uz moderno raķešu tehnoloģiju un kosmonautiku. Tās dizains, degvielas un dzinēja koncepcija, kā arī inženieru pieredze nodrošināja tehnoloģisku pāreju uz nākamajām raķešu paaudzēm — gan militārajām ballistiskajām raķetēm, gan arī zinātniskajiem un pavadoņu nesējiem. Vernhera fon Brauna vadītās komandas darbs vēlāk kļuva par vienu no stūrakmeņiem, kas noveda pie lielākiem kosmosa aparātiem, tostarp ASV Saturn‑V attīstības programmas, kas aizveda cilvēku uz Mēnesi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir V-2 raķete?

J: Kad notika pirmais veiksmīgais V-2 raķetes starts?

J: Kāpēc V-2 raķeti konstruēja nacisti?

Vai bija viegli notriekt V-2 raķeti?

Jautājums: Cik daudz V-2 raķešu Vācijas vērmahts izmantoja pret sabiedroto mērķiem Otrā pasaules kara laikā?

J: Kas izmantoja sagūstītās V-2 raķetes, lai uzsāktu savas kosmosa un raķešu programmas?

J: Kas palīdzēja ASV attīstīt raķešu programmu?

Meklēt pēc burta