Dzilnu dzimta

Paradumi

Visas dzeņu īpatnības (pazīmes) ir pielāgojumi to dzīvesveidam.

Picidae dzimtas pārstāvjiem ir spēcīgi knābji, ar kuriem urbj un bungo pa kokiem, un gari lipīgi mēles, ar kurām izvilkt barību. Pikuļu un dzilnīšu ilkņi ir īsāki, mazāk spēcīgi un asi nekā dzeņiem, taču to morfoloģija ir ļoti līdzīga.

Dzeņi galvenokārt pārvietojas pa koku stumbriem, turēdamies uz vietas, balstoties uz stingrām astes spalvām. Pikuļtārpiņi un dzilnīši dzīvo galvenokārt uz zariem, un tiem trūkst stīvo astes spalvu.

Dzeļļa knābja kaltam līdzīgais gals paliek ass, knābājot koksni. Tā kā to dzilnītis ir mazāks, daudzi pīkstulīši un griezes biežāk nekā dzeņi meklē barību pūstošā koksnē. Garie lipīgie mēlīši ar sariņiem palīdz putniem satvert un izvilkt kukaiņus no koka dobuma dziļumā. Detalizēti pētījumi, kas publicēti 2004. gadā, parādīja, ka mēle pirms izvilkšanas apvij upuri.

Smadzeņu bojājumu novēršana

Daudzas no dzeņu meklēšanas, vairošanās un signalizācijas darbībām ir saistītas ar bungām un āmurdošanu, izmantojot knābi. Lai novērstu smadzeņu bojājumus, ko izraisa strauja un atkārtota ātruma samazināšana, dzeņiem ir vairāki pielāgojumi, kas aizsargā smadzenes. Tie ir, piemēram, maza izmēra smadzenes, smadzeņu novietojums galvaskausa iekšpusē (kas paplašina smadzeņu un galvaskausa saskares laukumu) un īss saskares ilgums.

To knābja augšējās un apakšējās daļas nevienāds garums (apakšējā daļa ir garāka) palīdz novirzīt trieciena spēku uz leju, prom no smadzenēm. Turklāt dzilnu smadzenes atrodas galvaskausā ar nevienmērīgām, porainām plāksnēm, kas absorbē triecienu. Treškārt, dzeņiem ir īpašs apakšžokļa kauls, kas stiepjas no knābja, pārskrien pāri galvaskausa virspusei un pilnībā apņem smadzenes. Tas notur smadzenes savā vietā. Smadzeņu kustība galvaskausa iekšpusē trieciena laikā ir vairāk nekā pats trieciens, kas izraisa smadzeņu satricinājumu. Ja smadzenes tiek noturētas savā vietā, traumu risks ievērojami samazinās.

Citi pielāgojumi

Milisekundi pirms saskares ar koku sablīvējas sabiezējusi nicitācijas membrāna, aizsargājot aci no lidojošām atlūzām. Arī nāsis ir aizsargātas; tās bieži vien ir spraugveida, un tām ir īpašas spalvas, kas tās aizsedz.

Dzegužkurvjiem, pikuļiem un griezēm ir zigodaktilās pēdas. Šīm pēdām ir četri pirksti, no kuriem pirmais un ceturtais ir vērsti uz aizmuguri, bet otrais un trešais - uz priekšu. Šāds pēdu izkārtojums ir labs, lai satvertu koku zarus un stumbrus. Šīs dzimtas pārstāvji var staigāt vertikāli pa koka stumbru. Papildus spēcīgajiem nagiem un pēdām dzeņiem ir arī īsas spēcīgas kājas. Tas ir raksturīgi putniem, kas regulāri meklē barību uz stumbriem. Visu dzeņveidīgo, izņemot pikuļveidīgos un vistilbjus, astes ir stīvas, un, kad putns pieķeras uz vertikālas virsmas, aste un kājas darbojas kopā, lai to atbalstītu.

Wrynecks

Vijolveidīgie dzeņi (ģints Jynx) ir divas mazo Vecās pasaules dzeņu sugas.

Tie ir ļoti līdzīgi īstajiem dzeņiem, taču tiem trūkst stingro astes spalvu, ko dzeņi izmanto, kāpjot pa kokiem. Tie biežāk sēž uz zariem, nevis uz stāva stumbra. To knābji ir īsāki un mazāk duncisveidīgi nekā īstajiem dzeņiem. To galvenais medījums ir skudras un citi kukaiņi, ko tie atrod pūstošā koksnē vai gandrīz klajā augsnē. Ligzdošanai tie atkārtoti izmanto dzilnu caurumus, nevis paši taisa caurumus. Olas ir baltas, tāpat kā daudziem dobumperētājiem.

Šie putni var pagriezt galvu gandrīz par 180 grādiem. Ja ligzdā tiek traucēti, tie izmanto šo čūskveida galvas pagriešanu un sūkstīšanos kā draudu demonstrāciju. Šo dīvaino uzvedību izmantoja burvestībās, lai kādu apsaukātu.