2012. gada Francijas prezidenta vēlēšanas bija prezidenta vēlēšanas Francijā, kas notika 2012. gada 22. aprīlī un 5.–6. maijā (dažās Francijas aizjūras teritorijās otrā kārta notika 5. maijā). Līdzšinējais prezidents Nikolā Sarkozī kandidēja uz otro termiņu, tomēr pretendentu pulkā bija arī vairāki spēcīgi pretinieki un jauni politiskie spēki, kas padarīja sacensību īpaši sīvu.

Francijā prezidentu ievēl uz pieciem gadiem, izmantojot divu kārtu sistēmu: ja pirmajā kārtā neviens kandidāts nesaņem vairāk nekā 50% balsu, divi kandidāti ar lielāko balsu skaitu iekļūst otrajā kārtā. 2012. gada vēlēšanas noritēja ekonomiskās recesijas un eirozonas parādu krīzes ēnā, un galvenās debatēs dominēja tēmas par nodarbinātību, valsts parādiem, nodokļiem un sociālo vienlīdzību.

Kandidāti

Galvenie kandidāti bija:

  • Nikolā Sarkozī — Tautas kustības savienība (UMP), incumbents;
  • Fransuā Olands — Sociālistu partija (PS), galvenais centriski kreisais pretendentu;
  • Marina Lepēna — Nacionālā fronte, labēji populistiska platforma;
  • Žans-Luks Melanhons — Kreisā fronte, radikāli kreisā pozīcija;
  • Fransuā Bajru — Demokrātiskā kustība (Mouvement démocrate);
  • Eva Žolija — Zaļo kustība;
  • Nikolā Dupont-Aignans — Debout la France;
  • Filips Poutū — Jaunā antikapitālistiskā partija;
  • Natālija Arto — Lutte Ouvrière;
  • Žaks Šeminads — Solidaritāte un progress (Jacques Cheminade).

Vēlēšanu norise un rezultāti

Pirmajā kārtā, 2012. gada 22. aprīlī, pieaugošā sabiedrības neapmierinātība ar ekonomisko situāciju un Sarkozī personiskā impopularitāte deva iespēju kreisajam kandidātam izvairīties no zaudējuma jau pirmajā kārtā. Oficiālie rezultāti (Aprēķināti procentos no derīgajām balsīm) galvenajiem kandidātiem bija aptuveni šādi:

  • Fransuā Olands — 28,63%;
  • Nikolā Sarkozī — 27,18%;
  • Marina Lepēna — 17,90%;
  • Žans-Luks Melanhons — 11,10%;
  • Fransuā Bajru — 9,13%;
  • Eva Žolija — 2,31%;
  • Nikolā Dupont-Aignans — 1,79%;
  • Filips Poutū — 1,15%;
  • Natālija Arto — 0,56%;
  • Žaks Šeminads — 0,25%.

Divi līderi, Fransuā Olands un Nikolā Sarkozī, iekļuva otrajā kārtā. Kopējā vēlētāju aktivitāte abās kārtās bija salīdzinoši augsta — aptuveni 79–80% (atsevišķās teritorijās nedaudz atšķirošies rādītāji), kas liecināja par lielu interesi par valsts nākotnes kursa izvēli.

Otrajā kārtā, kas lielākajā daļā Francijas notika 2012. gada 6. maijā (dažās aizjūras teritorijās 5. maijā), uzvaru guva Fransuā Olands, iegūstot 51,64% balsu pret Nikolā Sarkozī 48,36%. Rezultāts nozīmēja varas maiņu un sociālistu uzvaru prezidenta amatā.

Nozīme un pēcvēsture

Rezultāta nozīme: Fransuā Olands kļuva par pirmo sociālistu prezidentu kopš Francuā Miterāna (vēlētā 1981. gadā). Viņa uzvara atspoguļoja vēlētāju vēlmi pēc jaunā kursa — lielāks uzsvars uz nodarbinātības veicināšanu, sociālo politiku un stimulējošām ekonomikām pretstatā stingrai taupībai. Otrajā kārtā arī bija redzama plaša daļa vēlētāju vienošanās pret Marina Lepēna un Nacionālās frontes nostāju, ko daudzi pozicionēja kā iemeslu savienoties ap pretēju kandidātu.

Pēc ievēlēšanas Fransuā Olands īstenoja virkni politisku iniciatīvu, tostarp solījumus par progresīvu nodokļu politiku (tajā skaitā augstām likmēm lielām ienākumu grupām), pārskatītu fiskālo politiku un centieniem saliedēt eirozonas budžeta disciplīnu ar atbalstu izaugsmei. Mandāts iezīmēja pāreju no Sarkozī centieniem fokusēties uz stingru budžeta disciplīnu un liberālāku ekonomisko kursu uz plašāku sociālo programmu un iekšējo pieprasījuma stimulēšanu.

Kopumā 2012. gada vēlēšanas bija nozīmīgs politisks pagrieziena punkts Francijas politiskajā dzīvē, kas atspoguļoja Eiropas politisko realitāti laikā pēc finanšu krīzes — spraiga cīņa starp taupības un izaugsmes pieeju, kā arī parādīja kraukšķīgu politisko fragmentāciju ar spēcīgu labējo populistu klātbūtni.