Sociālistiskā partija (Francija)

Vēsture

Francijas sociālisms līdz 1969. gadam

Pēc Parīzes komūnas neveiksmes (1871. gadā) Francijas sociālismam tēlaini tika nocirsta galva. Tā līderi tika nogalināti vai izsūtīti. Francijas pirmā sociālistiskā partija - Francijas sociālistisko strādnieku federācija (Fédération des travailleurs socialistes de France jeb FTSF) - tika dibināta 1879. gadā.

1899. gadā Millerāna dalība Pjēra Valdeka-Russo valdībā izraisīja debates par sociālistu līdzdalību "buržuāziskajā valdībā". Trīs gadus vēlāk Žoress, Allemāns un opozicionisti nodibināja Francijas Sociālistu partiju, bet Gessde un Vojāns izveidoja Francijas Sociālistu partiju. Pēc tam 1905. gadā Globusa kongresa laikā abas grupas apvienojās Strādnieku internacionāles Francijas sekcijā (Section française de l'Internationale ouvrière jeb SFIO). Par partijas vadītāju kļuva Žoress.

Francijas sociālisti bija izteikti pacifisti, taču pēc Žorēsa slepkavības 1914. gadā viņi nespēja pretoties militarisma vilnim, kas sekoja Pirmā pasaules kara sākumam.

Sociāldemokrāti piedzīvoja smagu šķelšanos saistībā ar dalību kara laika nacionālās vienotības valdībā. Pret karu noskaņotie sociālisti 1919. gada vēlēšanās cieta smagu sakāvi. 1920. gadā Tūras kongresa laikā partijas vairākums un kreisais spārns atdalījās un izveidoja Komunistiskās internacionāles Francijas sekciju (Section française de l'Internationale Communiste jeb SFIC). Šī partija pievienojās Ļeņina dibinātajai Trešajai Internacionālai. Labējais spārns Leona Blūma vadībā saglabāja "veco māju" un palika SFIO.

1934. gadā komunisti mainīja savu nostāju, un visas trīs partijas apvienojās Tautas frontē, kas uzvarēja 1936. gada vēlēšanās un izvirzīja Blūmu pie varas kā pirmo Francijas sociālistu premjerministru.

Pēc Francijas atbrīvošanas 1944. gadā SFIO izveidoja koalīciju ar spēcīgo Komunistisko partiju (kas kļuva par galveno kreiso partiju) un kristīgo demokrātu MRP. Šī alianse neizturēja auksto karu. Blūms ierosināja izveidot Trešo spēku ar centriski kreiso un centriski labējo partiju pret gallistiem un komunistiem. Tomēr viņa izvirzīto kandidātu uz SFIO vadītāja amatu Daniel Mayer uzvarēja Guy Mollet.

Molletu atbalstīja partijas kreisais spārns. Paradoksāli, bet viņš runāja marksistiski, neapšaubot aliansi ar centru un centriski labējo partiju. Viņš bija premjerministrs mazākuma valdības vadībā 1956. gadā. SFIO 1959. gadā atgriezās opozīcijā.

SFIO neizvirzīja kandidātu 1965. gada vēlēšanām. Tāpēc tā atbalstīja Fransuā Miterāna, bijušā Ceturtās republikas ministra, kurš bija konservatīvs, bet pēc tam neatkarīgs kreisais politiķis, kandidatūru. Viņš bija apņēmīgi noskaņots pret gopollistiem. Viņš ieguva godpilnu rezultātu un negaidīti otrajā balsošanas kārtā stājās pretī De Gollam. Tādējādi viņš kļuva par nekomunistisko kreiso spēku līderi.

Lai pastāvētu starp Komunistisko partiju, kas vadīja kreiso partiju, un gallistu partiju, kas vadīja valsti, SFIO, radikāļi un kreisās republikāņu grupas Miterāna vadībā izveidoja Demokrātisko un sociālistisko kreiso spēku federāciju.

PS un "Kreisās savienības" dibināšana (1969-1981)

1969. gadā SFIO nomainīja Sociālistiskā partija (Parti socialiste jeb PS). Tai pievienojās Pjēra Mendeša-Fransu atbalstošie klubi (Alēna Savarī vadītā Kreiso spēku atjaunošanas klubu savienība) un kreisās republikāņu grupas (Žana Poperēna sociālistu grupu apvienība). Issy-les-Moulineaux kongresā par pirmo sekretāru tika ievēlēts Alēns Savarī (Alain Savary) ar sava priekšgājēja Gija Molē (Guy Mollet) atbalstu. Viņš ierosināja "ideoloģisko dialogu" ar komunistiem.

Divus gadus vēlāk partijai pievienojās Fransuā Miterāna atbalstītāju klubi (Republikāņu institūciju konvents). Miterāns uzvarēja Savari-Molē duetu, piedāvājot vēlēšanu programmu ar komunistiem.

Miterāna prezidentūra un varas prakse (1981-1995)

1981. gadā Miterāns uzvarēja neoliberālistu Valerī Žiskāru d'Estēnu un kļuva par pirmo sociālistu, kas vispārējās vēlēšanās tika ievēlēts par Francijas prezidentu.

1986. gadā PS zaudēja vairākumu Francijas Nacionālajā asamblejā, liekot Miterānam "sadzīvot" ar Žaka Širaka konservatīvo valdību. Tomēr 1988. gadā Miterāns tika atkārtoti ievēlēts par prezidentu ar mērenu programmu "Vienotā Francija". Viņš neierosināja ne nacionalizāciju, ne privatizāciju. Par premjerministru viņš izvēlējās populārāko un mērenāko no sociālistu politiķiem Mišelu Rokāru. Viņa valdībā bija četri centriski labēji noskaņoti ministri, taču 1988. gada jūnijā ievēlētajā Nacionālajā asamblejā to atbalstīja tikai vairākums deputātu.

Savā otrajā pilnvaru termiņā Miterāns pievērsās ārpolitikai un Eiropas veidošanai.

Žospēns un "daudzskaitlīgie kreisie" (1995-2002)

PS opozīcijā izveidoja koalīciju ar citiem kreisajiem spēkiem: PCF, Zaļo un kreiso radikāļu partiju un MDC. Šī "Daudzskaitlīgā kreisā" (Gauche plurielle) guva uzvaru 1997. gada likumdošanas vēlēšanās, un Žospēns kļuva par trešās "kohabitācijas" premjerministru.

Viņa politika bija visnotaļ progresīva, taču tai bija maz sakara ar sociālismu tradicionālajā izpratnē. Ar Obrī likumiem darba laiks tika samazināts līdz 35 stundām nedēļā. Tika ieviesta vispārēja medicīniskā apdrošināšana. Tomēr tika turpināta privatizācijas politika.

2002. gada 21. aprīlī Žospēns tika izslēgts prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā.

Pēc 2002. gada satricinājuma

2004. gada reģionālajās vēlēšanās sociālisti piedzīvoja ievērojamu atgriešanos. Koalīcijā ar bijušo "Daudzskaitlīgo kreiso partiju" viņi ieguva varu 20 no 22 lielpilsētu reģioniem (visos, izņemot Elzasu un Korsiku) un četros aizjūras reģionos. Faktiski tā guva labumu no "sankciju balsojuma" pret labējiem.

2004. gada 1. decembrī 59 % Sociālistu partijas biedru nolēma apstiprināt ierosināto Eiropas Konstitūciju. Tomēr vairāki pazīstami partijas biedri, tostarp Lorāns Fabiuss, kā arī kreisi noskaņotie Anrī Emanuels un Žans-Luks Melanhons, aicināja vēlētājus balsot "nē" 2005. gada 29. maija referendumā par Eiropas Konstitūciju, kurā ierosinātā Konstitūcija tika noraidīta.

2007. gada prezidenta vēlēšanas

2007. gada prezidenta vēlēšanās parādījās daudzi potenciālie kandidāti: Fransuā Olands, Lorāns Fabiuss (kurš pievienojās partijas kreisajam spārnam), Dominiks Štrauss-Kāns (kurš apgalvoja, ka pārstāv "sociāldemokrātiju"), Džeks Langs, Martēna Obrī un Segolēna Royal, kura saskaņā ar aptaujām bija favorīte.

2006. gada 16. novembrī Sociālistu partijas biedri ar 60 % balsu vairākumu par savu kandidāti izvēlējās Segolēnu Royal. Viņas sāncenši Štrauss-Kāns un Fabiuss ieguva attiecīgi 21 % un 19 %.

Pēc tam, kad Francijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā ieguva 25 % balsu, Segolēna Royal iekļuva otrajā kārtā, bet 2007. gada 6. maijā zaudēja Nikolā Sarkozī.

No kreisās uz labo: Dominique Strauss-Kahn, Bertrand Delanoë un Ségolène Royal sēž pirmajā rindā Francijas Sociālistu partijas sanāksmē, kas notika 2007. gada 6. februārī Carpentier zālē Parīzē.

Vadība

Pirmie sekretāri no 1969. gada:

• Alēns Savarī (1969-1971)
• Fransuā Miterāns (1971-1981)
• Lionels Žospēns (1981-1988)
• Pjērs Mauro (1988-1992)
• Lorāns Fabiuss (1992-1993)
• Mišels Rokārs (1993-1994)
• Henri Emmanuelli (1994-1995)
• Lionels Žospēns (1995-1997)
• Fransuā Olands (1997-2008)
• Martine Aubry (2008-2012)
• Harlem Désir (2012-...)

Saistītās lapas

• Sociālisms