Alberts II — bijušais Beļģijas karalis: biogrāfija un abdicācija (2013)

Alberts II — bijušais Beļģijas karalis: plaša biogrāfija, dzīve, valdīšana un pārsteidzošā abdicācija 2013. gadā; fakti, fotogrāfijas un hronoloģija.

Alberts II (franču val: Eižens Marija (Albert Félix Humbert Théodore Christian Eugène Marie, nīderlandiešu: Albert Felix Humbert Theodoor Christiaan Eugène Marie, vācu: Albert Felix Humbert Theodor Christian Eugen Maria) (dzimis 1934. gada 6. jūnijā Štuvenbergas pilī, Briselē) bija Beļģijas karalis un konstitucionālais monarhs. Viņš ir jaunākais dēls karalim Leopoldam III (1901-1983) un viņa pirmajai sievai Zviedrijas princesei Astrīdai (1905-1935). 2013. gada 21. jūlijā karalis Alberts II atteicās no troņa un nodeva troni savam dēlam Beļģijas karalim Filipam.

Agrīnā dzīve un izglītība

Alberts II dzimis 1934. gadā kara un politisku pārmaiņu laikā. Bērnībā viņš zaudēja māti, Zviedrijas princesi Astrīdu, kas gāja bojā autoavārijā 1935. gadā. Viņš audzināts karaļu ģimenes tradīcijās, saņēma militāru izglītību un apguva dažādas valodas — franču, nīderlandiešu un vācu —, kas Beļģijā ir īpaši svarīgi valsts iekšējās saliedēšanas kontekstā.

Ģimene

Alberts II 1959. gadā apprecējās ar Paolu Ruffo di Calabria. Pāris audzināja trīs bērnus: dēlu Filipu (vēlāk — Beļģijas karalis), un divus citus bērnus — princesi Astridu un princi Laurentu. Karalistēm un karaliskajām ģimenēm Beļģijā bieži ir svarīga publiskā loma labdarībā, starptautiskajās attiecībās un nacionālajā reprezentācijā, ko Alberts aktīvi pildīja kopā ar sievu.

Valsts vadība un loma

Alberts II stājās tronī 1993. gadā pēc sava brāļa nāves un bija Beļģijas konstitucionālais monarhs līdz 2013. gadam. Kā konstitucionālais karalis viņa galvenā funkcija bija simboliska un procedurāla — pārstāvēt valsti, dot zvērestu valdībām, un pildīt starpposma politiskus uzdevumus krīzes situācijās. Alberts II laikā viņam bija jāiesaistās valdības veidošanas sarunās vairākās politiski sarežģītās situācijās, tostarp ilgstošajās koalīciju pārrunās pēc vēlēšanām.

Reizēm kritizēti un nozīmīgi brīži

Alberta valdīšanas laikā Beļģija saskārās ar dažādiem iekšpolitiskajiem izaicinājumiem — valodas un reģionālo spriedzi starp flāmu un valoniski runājošajām kopienām, kā arī ilgām valdības veidošanas sarunām. Kā monarhs viņš centās saglabāt neitralitāti un veicināt vienotību. Pēc valdīšanas beigām Alberts II reizēm tika saistīts arī ar personīgiem skandāliem; viens no ilgstošajiem tiesiskajiem strīdiem bija saistīts ar paternitātes prasību, kas vēlāk tiesā izrādījās būtiska.

Abdicācija (2013)

2013. gada 21. jūlijā Alberts II oficiāli atteicās no troņa, pamatojot lēmumu uz vecumu un vēlmi nodot valsts reprezentāciju jaunākai paaudzei. Abdikācija tika uzskatīta par miermīlīgu un organizētu varas nodošanu, kas Beļģijā iezīmēja pāreju uz jaunāku karalisko vadību. Viņa dēls Filips kļuva par karali un turpināja pildīt konstitucionālās funkcijas.

Pēcvēsturiskie notikumi un mantojums

Pēc abdicācijas Alberts II saglabāja publisku profilu, piedaloties dažādos oficiālos un privātos pasākumos. Viņa valdīšana bieži tiek atcerēta kā laikmets, kad monarhija centās saglabāt stabilitāti sarežģītā valsts iekšpolitiskajā situācijā. Turklāt Alberta attiecības un tiesvedība saistībā ar paternitātes prasību turpināja piesaistīt uzmanību — šo jautājumu tiesas ceļā risināja vēl pēc viņa atkāpšanās no troņa, un tas ietekmēja publisko diskusiju par privātumu un karaliskās ģimenes atbildību.

Vērtējums

Alberts II loma Beļģijas modernajā vēsturē ir divtik svarīga: viņš bija saikne starp vecāku paaudžu karaļiem un mūsdienu monarhiju, vadīja valsti cauri politiski jutīgiem gadiem un beidzot brīvprātīgi nododot varu, deva precedentu mierīgai pārejai. Viņa laiks tronī palicis atzīmēts ar mēģinājumiem līdzsvarot konstitucionālās funkcijas ar nepieciešamību atbalstīt valsts vienotību.

Meklēt pēc burta