Konrāds Hermanis Jozefs Adenauers (dzimis 1876. gada 5. janvārī Ķelnē; miris 1967. gada 19. aprīlī Rēndorfā (Bad Honnefas daļa)) bija Vācijas politiskā līdereksa figūra 20. gadsimta vidū. No 1949. līdz 1963. gadam viņš bija Vācijas Federatīvās Republikas pirmais federālais kanclers un no 1951. līdz 1955. gadam vienlaikus pildīja arī ārlietu ministra pienākumus.
Agrīnā dzīve un pirmskara karjera
Adenauers nāca no sešu bērnu ģimenes — viņš bija trešais no pieciem Ķelnes tiesas sekretāra bērniem — un tika audzināts katoļticīgā vidē. Pēc juridiskā izglītības iegūšanas viņš iesaistījās vietējā politikā un 1906. gadā tika ievēlēts Ķelnes pilsētas asamblejā. No 1917. līdz 1933. gadam viņš bija Ķelnes mērs, kļūstot par ietekmīgu un pazīstamu administratīvu vadītāju. Pirmās pasaules kara un starpkaru gados Adenauers bija katoļu Zentrum partijas biedrs un respektēts vietējās politikas pārstāvis.
Attiecības ar nacistu režīmu un Otrā pasaules kara beigas
1933. gadā, when nacistu partija pārņēma varu, Adenauers zaudēja mēra amatu. Viņš centās saglabāt iespējas ietekmēt notikumus un reizēm meklēja kompromisus ar varu, taču kopumā bija režīmam opozicionārs. Viņu vairākkārt apcietināja vai izmeklēja, un pēckara aprakstos minams, ka pēc neveiksmīgā 1944. gada atentāta pret Hitleru viņa drošība bija apdraudēta, tāpēc viņš daļēji slēpās un izvairījās no publiskas politiskās darbības līdz kara beigām.
Atgriešanās politikā un demokrātijas atjaunošana
Pēc kara beigām Adenauers uz īsu brīdi atkal ieņēma Ķelnes mēra amatu 1945. gadā, bet drīz zaudēja šo amatu okupācijas varas un politisko pārkārtojumu rezultātā. Tomēr viņš ātri atguva ietekmi Rietumvācijas atjaunošanas procesā. Viņš bija viens no vadošajiem politiķiem Rietumvācijas Parlamentārajā rātē (Parlamentarischer Rat) — padomē, kas izstrādāja VFR pamatlikumu (Grundgesetz) — un tās priekšsēdētāju pulkā. Tajā pašā laikā viņš bija viens no CDU (Kristīgi demokrātiskā savienība) dibinātājiem un vēlāk ilgstoši tās vadītājs.
Kanclera pienākumi (1949–1963) un politiskās galvenās prioritātes
1949. gadā Adenauers tika ievēlēts par Vācijas Federatīvās Republikas pirmo kancleru. Viņa valdība orientējās uz Rietumu integrāciju un Vācijas atjaunošanu pēc kara postījumiem. Galvenie politiskie virzieni bija:
- Westbindung — stratēģiska orientācija uz Rietumu valstīm: Rietumvācija kļuva par aktīvu Rietumu bloka dalībnieku aukstā kara kontekstā.
- NATO un drošība — Adenauers spēlēja svarīgu lomu Rietumvācijas pievienošanā NATO (1955), kas deva valstij drošības garantijas un veicināja integrāciju.
- Ekonomikas atjaunošana — sadarbībā ar ekonomikas ministru un vēlāk kancleru Ludvigu Erhardu tika atbalstīta sociālā tirgus ekonomika, kas veicināja tā saukto Wirtschaftswunder (ekonomisko brīnumu) un strauju dzīves līmeņa pieaugumu.
- Eiropas integrācija — Adenauers bija aktīvs Eiropas sadarbības atbalstītājs: viņa vadībā Vācija iesaistījās pirmajos soļos Eiropas ogļu un tērauda kopienā un vēlāk — Eiropas Ekonomiskajā Kopienā (EEC).
- Ārpolitika un Vācijas vienotība — viņš īstenoja stingru ārpolitikas līniju pret VDR un Austrumbloku (t. s. Hallstein doktrina), vienlaikus cenšoties nostiprināt Rietumvācijas starptautisko pozīciju.
Adenauers ietekmēja arī lēmumu, ka Rietumvācijas pagaidu galvaspilsēta būs nevis Frankfurte pie Mainas, bet gan Bonna, kas deva Bonnai politisku nozīmi vairākiem nākamajiem gadu desmitiem.
Vēlāks laiks, atkāpšanās un mantojums
Adenauers nostāja un politika ieguva plašu atbalstu, un viņš tika pārvēlēts vairākas reizes. 1963. gadā, pēc ilgstošas varas, paaugstināta vecuma un pieaugoša iekšpolitiskā spiediena dēļ, viņš atkāpās no kanclera amata; viņa pēctecis valdībā kļuva Ludvigs Erhards. Tomēr Adenauers saglabāja politisko ietekmi — viņš bija Bundestāga deputāts līdz pat savai nāvei, aktīvi piedaloties politiskajā dzīvē un saglabājot statusu kā vecākās paaudzes demokrātiskās Vācijas simbolam.
Personīgā dzīve un nāve
Adenauers dzīve bija cieši saistīta ar viņa katoļu audzināšanu un konservatīvajiem morālajiem uzskatiem. Viņš bija pazīstams ar stingru darba disciplīnu un pragmatisku politisko stilu. Konrāds Adenauers mira 1967. gada 19. aprīlī Rēndorfā, 91 gada vecumā.
Vērtējums
Konrāds Adenauers tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem Vācijas pamatlikuma veidotājiem un par kancleru, kurš nostiprināja Rietumvācijas vietu starptautiskajā kārtībā, veicināja ekonomisko atveseļošanos un palīdzēja Euroatlantiskajai integrācijai. Viņa loma Vācijas un Eiropas pēckara atjaunošanā ir nozīmīga, lai arī vēsturnieku vidū tiek diskutēts par dažiem viņa lēmumiem attiecībā uz Austrumu politiku un attiecībām ar kaimiņvalstīm.
Papildus informācijai: Adenauera politiskā darbība aptver daudz plašāku lauku un nianses, tostarp attiecības ar sabiedrību, partiju iekšpolitiku un starptautiskās diplomātijas sarežģītību — šie temati ir apkopojami atsevišķās biogrāfijās un vēsturiskajos pētījumos.