Metjū Stenlijs Meselsons (Matthew Stanley Meselson, dzimis 1930. gada 24. maijā) ir Hārvarda universitātes ģenētiķis un molekulārais biologs. Viņš kļuva plaši pazīstams par savu darbu molekulārās ģenētikas pamatjautājumos — īpaši par DNS replikācijas mehānismu — un par aktīvu iesaisti ķīmisko un bioloģisko ieroču apkarošanā. Meselson ir pazīstams arī kā izcils pedagogs; daudzi viņa studenti kļuva par ievērojamiem zinātniekiem.
Izglītība un agrīnā karjera
Pēc bakalaura studijām Meselsons turpināja doktora studijas Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā, kur viņa doktorants bija Linuss Paulings. Pēc doktora grāda iegūšanas Meselsons 1960. gadā kļuva par Hārvarda universitātes profesoru. Hārvardā viņš vadīja laboratoriju, kurā pētot molekulārus mehānismus, īpašu uzmanību veltīja DNS replikācijai, DNS labošanas procesiem, ģenētiskajai rekombinācijai un šūnu aizsardzībai pret svešām nukleīnskābēm.
Meselsona–Stahla eksperiments un DNS replikācijas atklājums
1958. gadā slavenajā Meselsona-Stahla eksperimentā viņš un Frenks Stāls demonstrēja DNS replikācijas daļēji konservatīvo raksturu. Eksperimentā izmantoja slāpekļa izotopu marķēšanu — vecā DNS pavediena atzīmēšanu ar smagāku 15N izotopu, pēc tam šūnu kultūru pārnesot uz barotni ar vieglāku 14N un veicot divpusēju blīvuma gradienta centrifugēšanu. Rezultāti pierādīja, ka jaunizveidotajās dubultspirālēs katra molekula satur vienu veco pavedienu un vienu jaunu pavedienu, atbalstot semikonservatīvo (daļēji konservatīvo) replikācijas modeli. Eksperiments kļuva par klasisku piemēru rūpīgi izstrādātai eksperimentālai pārbaudei molekulārajā bioloģijā.
Darbs pie ziņnešu RNS un citi pētījumi
1961. gadā Meselsons kopā ar Fransuā Žakobu un Sidniju Brenneru sniedza nozīmīgu ieguldījumu, atklājot, ka eksistē ziņnešu RNS (mRNS) — īslaicīgs informācijas pārnēsātājs no DNS uz proteīnu sintēzes aparātu. Vēlāk Meselsons pētīja DNS labošanas mehānismus šūnās, to, kā šūnas atpazīst un iznīcina svešu DNS, un kopā ar Verneru Arberu un citiem kolēģiem deva ieguldījumu restrikcijas enzīmu izpētē un to lomas izpratnē baktēriju aizsardzībā pret ārējiem ģenētiskiem elementiem.
Kampaņa pret ķīmiskajiem un bioloģiskajiem ieročiem
Kopš 1963. gada Meselsons aktīvi iesaistījās jautājumos, kas saistīti ar ķīmiskā kara un bioloģiskā ieroču radītajiem draudiem, aizsardzību un ierobežošanu. Viņš strādāja pie politiskas ietekmēšanas un konsultēja politiķus, lai veicinātu ierobežojumus šādu ieroču izmantošanai. Meselsons strādāja kopā ar Henriju Kisindžeru Niksona administrācijas laikā, lai pārliecinātu prezidentu Ričardu Niksonu atteikties no bioloģiskajiem ieročiem un apturēt ķīmisko ieroču ražošanu. Prezidenta lēmums atteikties no napalm un bioloģisko ieroču vairākuma 1969. gadā bija svarīgs solis, kas vēlāk noveda pie starptautiskiem soļiem — 1972. gadā tika parakstīta Bioloģisko ieroču konvencija.
Pētniecība Hārvardā un pēcnācēji
Meselsona laboratorija Hārvardā turpina pētīt seksuālās reprodukcijas, ģenētiskās rekombinācijas un novecošanās bioloģisko un evolucionāro dabu. Viņa pieeja apvieno molekulāras metodes ar evolucionāru domāšanu, lai izprastu, kā un kāpēc evolucionāri svarīgi mehānismi radušies. Daudzi no viņa bijušajiem studentiem un pētniekiem ir kļuvuši par ievērojamiem bioloģiem, tostarp Nobela prēmijas laureāts Sidnijs Altmans, kā arī Marks Ptašne, Sūzena Lindkvista, Stīvens F. Heinemans un Ričards I. Morimoto.
Atzinība un ietekme
Meselsons ir saņēmis daudzus apbalvojumus un starptautisku atzinību par saviem pētījumiem un sabiedrisko darbu. Viņa zinātniskais mantojums ietver ne tikai nozīmīgus eksperimentus un teorētisku darbu molekulārajā ģenētikā, bet arī aktīvu iesaisti zinātnes un sabiedrības dialogā par drošību, ētiku un starptautisko kontroli attiecībā uz bīstamiem aģentiem.
Īss kopsavilkums: Meselsons ir viens no 20. gadsimta svarīgākajiem molekulārās bioloģijas un ģenētikas zinātniekiem — viņa pētījumi par DNS replikāciju, mRNS, DNS labošanas mehānismiem un restrikcijas sistēmām ir būtiski ietekmējuši mūsdienu molekulāro bioloģiju, savukārt viņa darbs pret ķīmisko un bioloģisko ieroču izmantošanu atstājis nozīmīgu ietekmi politikas veidošanā.