Milo no Krotonas bija 6. gadsimtā p.m.ē. dzīvojis grieķu cīkstonis, kurš nāca no dienviditāļu pilsētas Krotonas. Viņam bija lieli panākumi kā cīkstonim: Milo daudzkārt uzvarēja senās Grieķijas nozīmīgākajos sporta svētkos, un viņa vārds kļuva par spēka un meistarības simbolu. Vietējā kopienā viņš ieguva arī politisku nozīmi — 510. gadā pirms mūsu ēras Milo noveda Krotonas iedzīvotājus līdz militārai uzvarai pār kaimiņpilsētu Sībarisu.
Panākumi un treniņu slava
Milo tika slavēts ne tikai par sacensību uzvarām, bet arī par sava veida treniņu metodi. Leģendārs stāsts vēsta, ka viņš sācis nēsāt telēnu, kura ar laiku izauga par vērsi — katru dienu nēsādams vienu un to pašu dzīvnieku, viņš audzēja savu spēku, līdz varēja pacelt pieaugušu vērsi. Šis stāsts bieži tiek minēts kā agrīna ilustrācija principam, ko mūsdienās sauc par progresīvo pretestību (progressive overload).
Sadarbība ar filozofiju un Pitagoru
Milo esot bijis Pitagora draugs. Antīkajos avotos un vēlākajos stāstos par viņu minēts vairākas saiknes ar filozofu — vienā versijā Milo izglābis Pitagora dzīvību, aizraujoties ar to, ka uz filozofa mājas jumta draudēja sabrukt siena vai sijā; citā versijā pat tiek minēta laulība ar Pitagora meitu. Šie stāsti drīzāk atspoguļo seno tradīciju par sporta varoni, kuram blakus stāv gudrs skolotājs, nevis drošus dokumentārus faktus.
Leģendas par spēku un brīnumiem
Par Milonu tika stāstīti daudzi brīnumaini varoņstāsti. Viņu aprakstīja, kā nēsā uz pleciem vērsi, plēš jostu ar dentītēm vai, piepumpējot vēnu, pārplēš priekšējo jostu uz pieres — šie attēlojumi uzsver viņa pārspīlēto fizisko spēku un teicamo ķermeņa izturību. Pamatā šīs liecības nāk no biogrāfiskām vai hagiogrāfiskām aprakstām, kur realitāte bieži vien saplūst ar literāru pārmērību.
Nāve — vairāku versiju stāsts
Milo nāves apstākļi nav viennozīmīgi zināmi, un par tiem pastāv dažādas versijas. Viens no biezāk minētajiem stāstiem vēsta, ka viņš mēģinājis šķelt koku un rokas iestrēgušas šķēlē; nespēdams atraut tās, Milo esot palicis bezpalīdzīgs un galu galā nogalināts un apēsts vilku bars. Citas versijas liecina par iespējamu vardarbīgu galu politisku konfliktu laikā vai par simbolisku anekdoti, kas ilustrē, ka pat lielākie varoņi var kļūdīties vai piekļūt pārāk lielai pārliecībai par savu spēku.
Avoti un vēsturiska uzticamība
Lielākā daļa informācijas par Milonu nāk no antīku autoru (piemēram, Pausanija un Plutarha) stāstiem, kā arī no vēlākām viduslaiku un renesanses interpretācijām. Tā kā pieejamo faktu ir maz un stāsti ir daudz, precīzu biogrāfiju ir grūti rekonstruēt; daudzas leģendas kalpojušas kā morālas vai izklaidējošas anekdotes par spēku, godu un cilvēka nepilnībām.
Mantojums kultūrā
Milo tēls bijis iedvesmas avots māksliniekiem un rakstniekiem. Viņš parādās skulptūrās un gleznās — piemēram, Pjēra Pugē, Etjēna Morisa Falkonē un citu autoru darbu tematikā — kā arī literatūrā: Literatūrā par viņu rakstīja Rabelais grāmatā "Gargantua un Pantagruels", bet Šekspīrs pieminēja viņu darbā "Trolī un Kresidā". Mūsdienās Milo joprojām tiek minēts kā simbols fiziskajam spēkam, sporta tradīcijām un treniņu mentalitātei.