Sengrieķu cīņa

Fona informācija

Grieķu cīņas senie ļaudis sauca par orthe pale ("stāvus (vai stāvus) cīņas"). Leģenda vēsta, ka cīņas izgudrojis atēnietis Tezejs. Cīkstētāja mērķis (mērķis) bija no stāvus stāvokļa gāzt pretinieku uz zemes. Satvērieni aprobežojās ar ķermeņa augšdaļu, un pretinieka piespiešana pie zemes nebija zināma. Cīņa uz zemes bija atļauta tikai sporta veidos, ko grieķi dēvēja par kato pale ("cīņa uz zemes") un pankrationu.

Par kritienu tika piešķirts punkts. Kritiens notika, kad cīkstoņa mugura vai pleci pieskārās zemei. Lai uzvarētu mačā, bija vajadzīgi trīs punkti. Cīņa bija mazāk raupja nekā pankrationā, un tai bija nepieciešams mazāk vietas. Tāpēc tā bija populārākais sporta veids grieķu atlētu vidū. Tā bija viena no pieccīņas disciplīnām (un varēja būt izšķirošā disciplīna), taču tā bija arī atsevišķa disciplīna ar tādiem pašiem paņēmieniem. Cīņa tika daudzkārt pieminēta grieķu literatūrā, īpaši dzejā.

Mūsu ēras 2. gs. p.m.ē. saglabājušās papirusa cīņas rokasgrāmatas paliekas liecina, ka grieķiem bija pazīstami galvas bloķēšanas, locītavu bloķēšanas, plecu satvērienu un citi paņēmieni, ko izmanto mūsdienu cīkstoņi. Tā kā mačiem nebija laika ierobežojuma, daži no tiem varēja beigties neizšķirti. Cīkstonis varēja pakļauties žņaugšanas saķerim un "pieskarties". Dažreiz cīkstoni tika nogalināti sacensību laikā, bet viņu pretiniekus nekad nevainoja pie atbildības par slepkavību.

Tezejs (centrā) izgudroja cīņas sporta veidu

Palaestra

Cīņu mācīja un praktizēja ēkā, ko sauca par palaestru. Šādu cīņas skolu bija daudz visā Grieķijā. Pirmās palaestras tika uzceltas aptuveni 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tās piederēja privātīpašniekiem, bet 5. gadsimtā p. m. ē. palaestras sāka būvēt par valsts līdzekļiem. Palaestras būvēja līdz pat Romas impērijas laikmeta beigām. Senās Grieķijas zinātnieks Plutarhs raksta, ka palaestrā mācīja un praktizēja tikai cīņas sportu un pankrationu. Boksu un citus sporta veidus mācīja un praktizēja ģimnāzijās.

Palaestru veidoja kvadrātveida vai taisnstūrveida pagalms, kas bija atvērts debesīm. Šo pagalmu izmantoja mācībām un treniņiem. Pagalmu ieskauj kolonādes. Lietainā laikā zem kolonādēm notika cīņas un pankrationa treniņi. Kolonādēm piegulošās telpas izmantoja lekcijām, peldēm, ģērbšanai un ģērbšanai, spēļu spēlēšanai, socializācijai, kā arī inventāra un olīveļļas glabāšanai. Neraugoties uz oficiālajiem centieniem to ierobežot, pilsētiņā bija plaši izplatīts homoseksuāls sekss.

Kolonāde Olimpijas pils kompleksā

Kailums

Grieķu atlēti bija vienīgie atlēti antīkajā pasaulē, kuri trenējās un sacentās kaili. Homēra "Iliādē" aprakstītie cīkstoņi valkāja jostas jostas, bet drīz pēc Homēra laikmeta grieķu atlēti sāka izģērbties. Nav zināms, kāpēc. Pausānijs stāsta, ka atlēti vēlējās atdarināt Megaras skrējēju Orsipposu, kurš 720. gadā p. m. ē. uzvarēja Olimpijā kājstarpes skrējienā, kad nometa jostasvietu. Dionīsijs no Halikarnasas un Tukidīds šo paražu piedēvēja kādam spartietim.

Citas leģendas vēsta, ka kāds skrējējs paklupis uz savas jostasvietas, un amatpersonas to aizliegušas kā nedrošu. Daži stāsta, ka sportisti izģērbās, lai pierādītu, ka viņi ir vīrieši, vai arī tāpēc, ka kaili varēja labāk skriet. Ir minēti arī citi iemesli: sportisti izģērbās erotisku iemeslu dēļ, kulta dēļ, veiksmes dēļ vai kā demokrātisku izlīdzināšanas līdzekli. Daži apgalvo, ka viņi izģērbās, jo lepojās ar savu muskuļoto ķermeni un iedegumu.

Grieķi dzimumlocekli sauca par "suni". Sportisti dažkārt izmantoja auklu, ko sauca par "suņa pavadiņu", lai sasietu dzimumlocekļa priekšādu. Nav zināms, vai šim paradumam bija seksuāla vai estētiska nozīme. Šķiet, ka tas bija personīgās izvēles jautājums. Apakšāda sasiešana dažkārt ir vāzes glezniecības tēma.

Cīkstoņi uz monētas ap 400. gadu pirms mūsu ēras

Cīkstoņa aprīkojums

Grieķu cīkstonis uz palestru nesa trīs priekšmetus: eļļas kolbu, skrāpi un sūkli. Eļļas kolba (aryballos) bija keramisks trauks ar platu lūpu un šauru muti, kurā glabājās cīkstoņa dienas deva olīveļļas. Šiem traukiem bija dažādas formas. Daži no tiem bija veidoti tā, lai atgādinātu putnus, dzīvniekus vai cilvēka ķermeņa daļas, piemēram, galvu, kāju vai dzimumlocekli. Lielākā daļa bija vienkārši lodes bez pamatnes.

Skrāpis (strigil vai stlengis) bija instruments ar ieliektu asmeni. To izgatavoja no bronzas, sudraba, stikla vai dzelzs. To izmantoja, lai no sportista ķermeņa nokasītu uzkrājusies olīveļļu un sviedrus (gloios). Gloiosu pārdeva, ņemot vērā tā iespējamo ārstniecisko vērtību. Ar to ārstēja locītavu, vulvas un anālās atveres iekaisumus, dzimumorgānu kārpas un sifilītiskus bojājumus, muskuļu sastiepumus un sāpes. Kad sviedri un eļļa bija noņemta, cīkstonis mazgājās, izmantojot sūkli (spongos).

Sportists (centrā) ar skrāpi un eļļas kolbu. Kapa plāksne (stēla), 410-400 g. p. m. ē.

Sagatavošana

Smagie sportisti - cīkstoņi, pankrati un bokseri - izmantoja vienas un tās pašas ēkas, vienus un tos pašus vingrinājumus, vienu un to pašu aprīkojumu (boksa maisus) un ievēroja vienu un to pašu gaļas diētu ar augstu olbaltumvielu saturu. Reiz Olimpiskajā olimpiādē cīkstoņiem kā sagatavošanās sacensībām tika sniegta viegla boksa prakse.

Vispirms cīkstoņi ieziežas ar olīveļļu, lai smiltis nenokļūtu viņu porās. Pēc tam cīkstonis apputeksnējas ar smalku pulveri. Reizēm viņš trenējās ar partneri, lai apgūtu taktiku, bet lielākoties cīkstoņi vienkārši cīnījās. Ritms bija svarīgs, tāpēc cīkstoņi trenējās un sacentās flautas mūzikas pavadījumā. Atšķirībā no boksa un pankrationa cīņas treniņi notika pilnā sparā. Cīkstoņi bija īsi apgriezti, lai pretiniekiem nebūtu par ko satvert, vai arī valkāja galvassegas, kas noturēja matus vietā.

Konkurss

Cīņnieki tika savienoti pāros, izlozējot (kleroi). Šīs lozes bija pupiņas lieluma un apzīmētas ar burtu. Katram burtam bija divi lozi. Žetonus sajauca krūzī. Katrs cīkstonis izlozēja vienu lozi, un viņu savienoja pārī ar cīkstoni, kurš izlozēja to pašu burtu. Ja bija nepāra skaits cīkstoņu, pēdējais burts tika atzīmēts tikai vienā lozējumā. Cīkstonis, kurš to izlozēja, pirmajā raundā nestartēja.

Mačs sākās pozīcijā, kas pazīstama kā "stāvus kopā" (sistasis). Cīkstoņi atbalstījās viens pret otru, līdz viņu pieres saskārās. No šīs pozīcijas katrs mēģināja mest pretinieku uz zemes. Cīkstonis varēja mesties uz priekšu, satverot pretinieka plecus, vai apvīt rokas ap pretinieka torsu "lāča apskāvienā". Sākotnējās cīņas laikā abi var izvairīties no cieša kontakta, katram cīnoties, lai satvertu pretinieka kājas vai rokas. Galu galā viens no viņiem atradīs vajadzīgo satvērienu, lai mestu pretinieku. Cīkstonis varētu mēģināt satvert pretinieka rokas, plaukstas vai plaukstas locītavas un mest viņu ar pēkšņu pagriezienu (akrocheirismos) vai arī pietuvoties tuvumā un iegūt satvērienu uz ķermeņa.

Mačs tika sadalīts daļās, kas apzīmētas ar "kritieniem". Pēc kritiena cīkstoņi atsāka cīņu bez pārtraukuma (pauzes). Sporta zinātnieki un vēsturnieki nav pārliecināti par to, kas tieši bija kritiens. Tomēr viņi ir vienisprātis, ka kritiens bija saistīts ar pieskaršanos zemei vismaz ar pleciem vai muguru. Trīs kritieni nozīmēja uzvaru, un mačs tika pabeigts.

Hoplīti uz lodveida aryballos. Ģimnāzijas ainās aribalos bieži vien parādās ar nelielu siksniņu, kas piekarināta pie atlēta plaukstas locītavas. Tie bija arī populārs kapu labums, un būtu bijis piemērots votas upuris varoņu svētnīcā (Payne 1931, 290E).

Noteikumi un turējumi

Maikls Poljakofs (Michael Poliakoff) grāmatā "Cīņas sporta veidi antīkajā pasaulē" norāda, ka grieķu cīņa bija brutāls sporta veids, kurā bija pieļaujama arī brutāla taktika. Tas nebija tik brutāls kā divi citi cīņas sporta veidi - pankrations un bokss, bet, lai gan sitieni bija aizliegti un pirkstu laušana galu galā tika atzīta par nelikumīgu, daži ekstremitāšu apdraudoši paņēmieni, kakla satvērieni un dūrieni bija atļauti. Cīņa tika uzskatīta par amatniecības sporta veidu, jo tajā bija liels skaits sviru un satvērienu. Tas bija sporta veids, kas pārbaudīja "cīņas tikumus: viltību, drosmi, drosmi, pašpārliecinātību un neatlaidību," raksta Poliakofs, un grieķi "gaidīja, ka izglītots un pieredzējis vīrietis nodarbosies ar cīņu un baudīs to arī pieaugušā vecumā".

Cīņotāja mērķis (mērķis) bija gūt kritienu pretiniekam. Pieskāriens ar muguru vai pleciem zemei bija kritiens. Nebija noteiktas cīņas telpas, piemēram, ringa vai apļa, un nebija laika ierobežojuma. Cīņas bija ierobežotas ar ķermeņa augšdaļu, un bija atļauts paklupt ar kājām.

Grieķu cīņā nebija svara kategoriju; šajā sporta veidā dominēja lielie un spēcīgie. Šie vīrieši un zēni varēja uzvarēt mazāku, bet prasmīgāku pretinieku tikai sava auguma dēļ. Lai uzvarētu oficiālās sacensībās, bija nepieciešami trīs kritieni. Vienā mačā bija iespējamas piecas cīņas. Senči nekad nepiešķīra punktus par veiksmīgu taktiku, kā tas ir mūsdienu cīņā, un "piespiešana" jeb pretinieka noturēšana pie zemes nebija pazīstama. Bija atļauts dusināt vai žņaugt pretinieku, lai piespiestu viņu atzīt (atzīt) sakāvi.

Par kritienu uzskatīja arī pretinieka turēšanu satvērienā, no kura viņš nevarēja izkļūt, tāpat kā cilvēka izstiepšanu uz zemes visā garumā. Cīkstonis varēja nokrist līdz ceļgalam, taču tas bija riskanti. Kad divi cīkstoņi kopā nokrita uz zemes, dažkārt bija grūti noteikt, kas tieši notika, un radās strīdi. Pretinieka izmešana no skammas (cīņas bedres) nebija kritiens, bet tomēr tika uzskatīta par uzvaru.

Trīs klasiskie grieķu cīņas paņēmieni bija "lidojošais ķēve", "ķermeņa satvēriens" un izdomāti kāju triecieni. Veicot "lidojošo ķēvi", cīkstonis satver pretinieka roku, pārmet to pāri plecam un nosūta viņu uz zemes uz muguras. Ķermeņa satvērienā cīkstonis satver savu pretinieku ap vidukli, paceļ viņu gaisā, apgriež un nogāž ar galvu uz zemes. Izsmalcināti kāju triecieni varēja novest cīkstoņa nogāšanu zemē, taču vecās skolas cīkstoņi, kuri paļāvās uz spēku, nicināja izdomātus kāju triecienus. Nebija atļauts sist ar kājām, sist ar kājām un durt mīkstās ķermeņa daļas. Punktu piešķīra, ja cīkstonis padevās cīņā, jo tika turēts rokās. Mačs varēja ilgt piecus raundus.

Cīņa un senās olimpiskās spēles

Cīņa bija seno olimpisko spēļu disciplīna. Olimpisko spēļu programmai to pievienoja 708. gadā pirms mūsu ēras. Tās bija pirmās olimpiskajām spēlēm pievienotās sacensības, kas nebija kājminēšana. Olimpisko spēļu programmai 632. gadā p. m. ē. tika pievienotas zēnu cīņas sacensības. Cīkstoņi lūdzās Heraklam par spēku un Hermem par ātrumu. Cīņas sacensības notika stadionā, nevis Palaestrā Olimpijā.

Olimpisko spēļu festivāla ceturtajā dienā notika cīņa, bokss un pankrations (kontaktsports). Grieķu cīņā nebija svara kategoriju. Pēc viena aculiecinieka teiktā, sešpadsmit olimpiskie cīkstoņi bija smagsvari ar muskuļiem "laukakmens lieluma". Līdzjutēji deva cīkstoņiem iesaukas, kas atbilda viņu augumam, piemēram, "lācis" vai "lauva".

Senais treneris Filostrats uzskatīja, ka cīkstonim ir svarīgs vienmērīgs temperaments un laba miesasbūve. Viņam patika cīkstoņi ar taisnu muguru, uz āru pavērstu stingru augšstilbu un rakstīja, ka "šauras sēžamvietas ir vājas, resnas - lēnas, bet labi veidotas sēžamvietas ir priekšrocība visam".

Leontiskos bija olimpiskais čempions cīņā 456. un 452. gadā pirms mūsu ēras. Lai gan noteikumi, kas aizliedz lauzt pretiniekam pirkstus, tika pieņemti 6. gadsimtā pirms mūsu ēras, Leontiskos uzvarēja, izmantojot tieši šo taktiku. Milo no Krotonas bija vēl viens olimpiskais varonis - vienīgais cīkstonis, kas uzvarējis piecos olimpiskajos čempionātos. Sestajā mēģinājumā viņš tika sakauts četrdesmit gadu vecumā. Olimpiskais cīkstonis Polidamass gāja bojā, kad zemestrīces laikā mēģināja noturēt alas jumtu.

Cīkstoņi tika slavēti par savu fizisko skaistumu. Uzraksts uz pieminekļa Theognetos of Aegina ir šāds: