Niko Tinbergens (1907–1988) — holandiešu etologs, Nobela prēmijas laureāts
Niko Tinbergens (1907–1988) — holandiešu etologs un Nobela laureāts, kura pētījumi un filmas par dzīvnieku uzvedību mainīja etoloģijas paradigmu.
Nikolaass "Niko" Tinbergens (Nikolaas "Niko" Tinbergen) (1907. gada 15. aprīlis - 1988. gada 21. decembris) bija holandiešu etologs un ornitologs, kurš 1973. gadā kopā ar Karlu fon Frišu un Konrādu Lorencu saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā. Viņu atklājumi bija par individuālās un sociālās uzvedības modeļiem un to, kā tie tiek izraisīti.
Sešdesmitajos gados Niko strādāja pie vairākām filmām par savvaļas dzīvniekiem, tostarp "Gārņa mīkla" (The Riddle of the Rook, 1972) un "Signāli izdzīvošanai" (Signals for Survival, 1969), kas tajā pašā gadā saņēma Itālijas balvu un 1971. gadā - Amerikas zilo lenti.
Zinātniskā pieeja un metodes
Tinbergens bija pazīstams ar stingru kombināciju — rūpīgas dabas novērošanas laukā un kontrolētas eksperimentālās manipulācijas laboratorijā. Viņš uzsvēra, ka, lai pilnībā saprastu uzvedību, nepieciešams gan aprakstīt tās gaitā novērotos modeļus, gan eksperimentāli noteikt izraisītājus un cēloņsakarības.
Galvenie atklājumi un jēdzieni
- Fiksētās darbību shēmas (fixed action patterns) — Tinbergens pētīja stereotipiskas, iedzimtas uzvedības formas, kas tiek izraisītas ar specifiskiem signāliem.
- Signāli un izraisītāji (releasers/sign stimuli) — viņš demonstrēja, kā vienkārši vizuāli vai taustes stimuli var izsaukt spēcīgas uzvedības reakcijas (piemēram, garneles vai putnu pecking-uzvedība).
- Supernormālais stimuluss — Tinbergena eksperimenti parādīja, ka dažkārt pastiprināts vai pārspīlēts stimuls var izraisīt spēcīgāku reakciju nekā dabā sastopamais standarta signāls.
Tinbergena četras jautājumu kategorijas
Tinbergens formulēja četras būtiskas pieejas, ar kuru palīdzību jāanalizē uzvedība. Šīs kategorijas joprojām plaši lieto uzvedības bioloģijā:
- Mekanisms (cēloņi) — kādi fizioloģiskie vai neirobioloģiskie procesi izraisa konkrētu uzvedību tagadnē?
- Attīstība (ontogeneze) — kā uzvedība attīstās indivīda dzīves laikā, iekļaujot mācīšanos un izaudzēšanos?
- Funkcija (adaptīvā nozīme) — kāda ir uzvedības pielietojuma vērtība un kā tā veicina indivīda vai sugas izdzīvošanu?
- Evolūcija (filoģenēze) — kā uzvedība ir attīstījusies pēcnācēju līnijā un kādi ir tās evolūcijas vēsturiskie saknes?
Pētījumu piemēri
Viens no pazīstamākajiem Tinbergena pētījumiem bija par mājas kaijām (herring gull) un to mazuļu knābja iekodu reakcijām — viņš parādīja, ka kaut kas tik vienkāršs kā sarkans punkts uz vecāku knābja var izraisīt pecking (knābju sitiena) uzvedību. Tāpat viņa eksperimentos ar akmenknābjiem (sticklebacks) tika ilustrēta agresijas izsaukšanas loma un signālu būtība.
Izglītība, darbība un mantojums
Tinbergens strādāja akadēmiskajā vidē un plaši ietekmēja etoloģijas attīstību — viņa idejas ietekmēja ne tikai zoologus, bet arī ekoloģus, psihologus un citus bioloģijas virzienus. Viņa grāmatas un raksti, tostarp klasiskie darbi par instinktu un uzvedības analīzi, kļuva par obligātu mācību materiālu daudzās universitātēs. Nobelprēmija 1973. gadā nostiprināja etoloģiju kā neatkarīgu un nozīmīgu zinātnes jomu.
Atzinība un kultūras ieguldījums
Bez Nobela prēmijas Tinbergens saņēma vairākas citas atzinības par savu zinātnisko un sabiedrisko darbu. Viņa sarunfilmas un dokumentālās filmas par dzīvnieku uzvedību popularizēja zinātni plašai publikai un palīdzēja izplatīt etoloģijas principus arī ārpus akadēmiskās vides.
Tinbergena pēcnācēji turpina attīstīt viņa idejas, pielietojot modernas metodes (piemēram, ģenētiku, neirozinātni un digitālo datu vākšanu), taču viņa pamata principus — rūpīga novērošana, eksperimentāla pārbaude un daudzslāņaina analīze — saglabā kā etoloģijas stūrakmeņus.
Viņa dzīves aspekti
Niko, kuram bija divi izcili brāļi - Luuks un Jans, Otrā pasaules kara laikā bija karagūsteknis. Viņa pieredze nacistu gūstā izraisīja zināmas nesaskaņas ar ilggadējo intelektuālo līdzstrādnieku Konrādu Lorencu, un pagāja vairāki gadi, līdz abi samierinājās.
Pēc kara Tinbergens pārcēlās uz Angliju, kur mācīja Oksfordas Universitātē. Anglijā viņš palika līdz mūža beigām. Vairāki viņa Oksfordas doktorantūras studenti kļuva par ievērojamiem biologiem; to vidū ir Ričards Dorkinss, Marians Dorkinss, Desmonds Moriss un Iens Duglass Hamiltons. Viņš bija precējies ar Elizabeti Rūtenu, un viņiem bija pieci bērni.
Supernormāli stimuli
Tinbergena pētījumi bija vērsti uz tā dēvētajiem supernormālajiem stimuliem. Tā bija koncepcija, ka mākslīgs objekts var būt spēcīgāks instinkta ierosinātājs nekā dabiskais objekts, kuram sākotnēji attīstījies šis instinkts.
Viņš izgatavoja ģipša olas, lai noskaidrotu, uz kurām putni labprātāk sēž, un atklāja, ka tie izvēlas tās, kas ir lielākas, ar izteiktākām zīmēm vai piesātinātākas krāsas, un dienasgaismas olas ar melniem punktiņiem izvēlas tās, kas ir bālākas par paša putna gaišajām, raibajām olām.
Tinbergens atklāja, ka teritoriālo nūju tēviņi uzbruka koka zivs modelim enerģiskāk nekā īstam tēviņam, ja tā apakšpuse bija sarkanāka. Viņš izgatavoja kartona tauriņu manekenus ar izteiktākām zīmēm, kurus tauriņu tēviņi centās pāroties, dodot priekšroku īstām mātītēm. Superstimuls ar saviem pārspīlējumiem skaidri parādīja, kādas pazīmes izraisa reakciju.
Četri jautājumi
Viņš ir labi pazīstams ar četriem jautājumiem, kas, viņaprāt, būtu jāuzdod par jebkuru dzīvnieku uzvedību, un tie ir šādi:
Proksimātiskie mehānismi:
- 1. Cēloņsakarība (mehānisms): kādi ir stimuli, kas izraisa reakciju, un kā tā ir mainījusies nesenās mācīšanās rezultātā?
- 2. Attīstība (ontoģenēze): kā uzvedība mainās ar vecumu un kāda agrīnā pieredze ir nepieciešama, lai uzvedība izpaustos?
Galīgie mehānismi:
- 3. Evolūcija (filoģenēze): kā šī uzvedība ir salīdzināma ar līdzīgu uzvedību radniecīgām sugām un kā tā varētu būt radusies?
- 4. Funkcija (pielāgošanās): kā uzvedība ietekmē dzīvnieka izdzīvošanas un vairošanās iespējas?
Autisms
Niko nolasīja Nobela prēmijas lekciju par bērnu autismu, ko viņš un viņa sieva jau kādu laiku pētīja.
Meklēt