Niko Tinbergen
Nikolaass "Niko" Tinbergens (Nikolaas "Niko" Tinbergen) (1907. gada 15. aprīlis - 1988. gada 21. decembris) bija holandiešu etologs un ornitologs, kurš 1973. gadā kopā ar Karlu fon Frišu un Konrādu Lorencu saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā. Viņu atklājumi bija par individuālās un sociālās uzvedības modeļiem un to, kā tie tiek izraisīti.
Sešdesmitajos gados Niko strādāja pie vairākām filmām par savvaļas dzīvniekiem, tostarp "Gārņa mīkla" (The Riddle of the Rook, 1972) un "Signāli izdzīvošanai" (Signals for Survival, 1969), kas tajā pašā gadā saņēma Itālijas balvu un 1971. gadā - Amerikas zilo lenti.
Viņa dzīves aspekti
Niko, kuram bija divi izcili brāļi - Luuks un Jans, Otrā pasaules kara laikā bija karagūsteknis. Viņa pieredze nacistu gūstā izraisīja zināmas nesaskaņas ar ilggadējo intelektuālo līdzstrādnieku Konrādu Lorencu, un pagāja vairāki gadi, līdz abi samierinājās.
Pēc kara Tinbergens pārcēlās uz Angliju, kur mācīja Oksfordas Universitātē. Anglijā viņš palika līdz mūža beigām. Vairāki viņa Oksfordas doktorantūras studenti kļuva par ievērojamiem biologiem; to vidū ir Ričards Dorkinss, Marians Dorkinss, Desmonds Moriss un Iens Duglass Hamiltons. Viņš bija precējies ar Elizabeti Rūtenu, un viņiem bija pieci bērni.
Supernormāli stimuli
Tinbergena pētījumi bija vērsti uz tā dēvētajiem supernormālajiem stimuliem. Tā bija koncepcija, ka mākslīgs objekts var būt spēcīgāks instinkta ierosinātājs nekā dabiskais objekts, kuram sākotnēji attīstījies šis instinkts.
Viņš izgatavoja ģipša olas, lai noskaidrotu, uz kurām putni labprātāk sēž, un atklāja, ka tie izvēlas tās, kas ir lielākas, ar izteiktākām zīmēm vai piesātinātākas krāsas, un dienasgaismas olas ar melniem punktiņiem izvēlas tās, kas ir bālākas par paša putna gaišajām, raibajām olām.
Tinbergens atklāja, ka teritoriālo nūju tēviņi uzbruka koka zivs modelim enerģiskāk nekā īstam tēviņam, ja tā apakšpuse bija sarkanāka. Viņš izgatavoja kartona tauriņu manekenus ar izteiktākām zīmēm, kurus tauriņu tēviņi centās pāroties, dodot priekšroku īstām mātītēm. Superstimuls ar saviem pārspīlējumiem skaidri parādīja, kādas pazīmes izraisa reakciju.
Četri jautājumi
Viņš ir labi pazīstams ar četriem jautājumiem, kas, viņaprāt, būtu jāuzdod par jebkuru dzīvnieku uzvedību, un tie ir šādi:
Proksimātiskie mehānismi:
- 1. Cēloņsakarība (mehānisms): kādi ir stimuli, kas izraisa reakciju, un kā tā ir mainījusies nesenās mācīšanās rezultātā?
- 2. Attīstība (ontoģenēze): kā uzvedība mainās ar vecumu un kāda agrīnā pieredze ir nepieciešama, lai uzvedība izpaustos?
Galīgie mehānismi:
- 3. Evolūcija (filoģenēze): kā šī uzvedība ir salīdzināma ar līdzīgu uzvedību radniecīgām sugām un kā tā varētu būt radusies?
- 4. Funkcija (pielāgošanās): kā uzvedība ietekmē dzīvnieka izdzīvošanas un vairošanās iespējas?
Autisms
Niko nolasīja Nobela prēmijas lekciju par bērnu autismu, ko viņš un viņa sieva jau kādu laiku pētīja.
