Brižita Bardo (1934) — franču aktrise, modele un dzīvnieku aizstāve
Brižita Bardo — franču aktrise un modele, 20. gadsimta ikona, seksa simbols un dedzīga dzīvnieku tiesību aizstāve; dzīvesstāsts starp kino, modi un aktīvismu.
Brižita Bardo (franču: [bʀi'ʒit baʀ'do]) (dzimusi 1934. gada 28. septembrī) ir franču aktrise, bijusī modele, dziedātāja, cīnītāja par dzīvnieku tiesībām, uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 50. un 60. gadu seksa simboliem. Viņa bija viena no nedaudzajām Eiropas aktrisēm, kam amerikāņu plašsaziņas līdzekļi pievērsa uzmanību.
Agrā dzīve un karjeras sākums
Brižita Bardo dzimusi Parīzē. Jau bērnībā viņa mācījās baletu un vēlāk strādāja par modeli, kas deva iespēju 1950. gados ieiet kino industrijā. Viņas agrīnajos gados redzamais tēls — brīvdomīga un seksuāli atklāta — piesaistīja uzmanību un radīja viņas ikonisks imidžu.
Kinokarjera un slava
Bardo guva starptautisku atpazīstamību pēc galvenās lomas filmā „And God Created Woman” (franču: Et Dieu... créa la femme, 1956), ko režisēja Rogē Vadims, kurš bija arī viņas pirmais vīrs. Filma izraisīja plašas diskusijas un padarīja Bardo par starptautisku seksa simbolu. Viņa filmējusies virkni nozīmīgu režisoru filmās, tostarp Jean‑Luc Godard (piem., Le Mépris, 1963) un Luis Malle (piem., Viva Maria!, 1965). Bardo aktiermeistarība, jutekliska skatuves klātbūtne un modes ietekme padarīja viņu par vienu no atpazīstamākajām Eiropas kino sejas 1950. un 1960. gados.
Personīgā dzīve
Bardo personīgā dzīve bija mediju uzmanības centrā. Viņai bija vairāki sabiedriski pamanāmi attiecību un laulību periodi; no šīm attiecībām ir arī dēls. Viņas privātā dzīve, ieskaitot attiecības ar dažādiem māksliniekiem un uzņēmējiem, bieži tika apspriesta presē.
Pāreja no kino uz dzīvnieku aizstāvību
1973. gadā Brižita Bardo oficiāli pārtrauca regulāri filmēties un pakāpeniski veltīja savu enerģiju dzīvnieku tiesību aizstāvībai. 1986. gadā viņa izveidoja Fondation Brigitte Bardot, kas fokusējas uz dzīvnieku aizsardzību, patversmju atbalstu, kampaņām pret kažokādām, zveju, bullsfightingu un dzīvnieku cietsirdību vispār. Fondācija ir finansēta ar ziedojumiem un Bardosas paša atbalstu, un tā reģionālā un starptautiskā līmenī aktīvi darbojas dzīvnieku labklājības uzlabošanā.
Mantojums un kritika
Brižita Bardo tiek atcerēta gan kā modes un popkultūras ikona, gan kā spilgta publiska persona, kuras viedokļi bieži raisīja sabiedrisku reakciju. Viņas stila elements — piemēram, „Bardot” kakla izgriezums un lakoniska frizūra — ietekmēja modes tendences gadu desmitiem. Tajā pašā laikā viņas politiskie izteikumi un publiskās piezīmes dažkārt izraisīja kritiku un juridiskas sekas sakarā ar naida runas apsūdzībām. Neskatoties uz to, viņas ieguldījums dzīvnieku aizsardzībā un atstātā kultūras ietekme ir neatņemama viņas mantojuma daļa.
Papildus kinolentēm un sabiedriskajai darbībai Bardo ir arī autorējusi atmiņu grāmatas un piedalījusies dažādos kultūras un labdarības projektos, saglabājot nozīmīgu lomu franču un starptautiskajā sabiedrībā līdz pat mūsdienām.
Dzīve un karjera
Dzimusi Parīzē turīgā ģimenē, tēvs bija rūpnieks, māte - mājsaimniece. Viņa ieguva stingru izglītību, taču viņai bija atļauts apmeklēt baleta nodarbības, cerot kļūt par profesionālu klasiskās dejas dejotāju.
1949. gadā pēc ģimenes drauga ieteikuma viņa sāka strādāt kā modele un 1950. gada maijā nokļuva uz žurnāla Elle vāka. Tā rezultātā viņu pamanīja kinorežisors Īvs Allegre, kurš viņai piedāvāja lomu kādā no savām filmām. Filma tā arī netika uzņemta, taču atlases laikā viņa iepazinās ar viņa jauno asistentu Rodžeru Vadimu. Viņas ģimene stingri iebilda pret šīm attiecībām, bet beigu beigās piekāpās, un 1952. gadā viņi apprecējās.
Tajā pašā gadā viņa sāka aktrises karjeru un filmējās divās filmās: Le trou normand un Manina, fille sans voile.
Turpmākajos gados viņa filmējās dažādās filmās Francijā, Itālijā un Anglijā. Viņas karjera uzplauka 1956. gadā, kad viņa parādījās Vadima filmā Et Dieu créa la femme (Dievs radīja sievieti), kas tika uzrakstīta speciāli viņai un kas uzreiz padarīja viņu par zvaigzni un starptautisku sekssimbolu. Kopš tā brīža katrs viņas solis nonāca avīžu virsrakstos visā pasaulē. 1958. gadā viņa iegādājās māju "La Madrague" Sen Tropezā, tolaik klusā zvejnieku ciematā, kas kopš tā laika ir kļuvis par tūristu iecienītu galamērķi.
Starp citām ievērojamākajām filmām ir En cas de malheur (1958), La vérité (1960), ko daudzi uzskata par viņas labāko lomu, Vie Privée (1962), Le mépris (1963), Viva Maria (1965) u. c. Viņa guva panākumus arī kā dziedātāja, taču galvenokārt ierakstu un televīzijas raidījumu laikā.
1973. gadā viņa nolēma aiziet no izklaides industrijas un pievērsties savai patiesajai aizraušanās ar dzīvnieku tiesībām, ko viņa turpina arī šodien. 1986. gadā viņa izveidoja savu fondu.
90. gados viņa publicēja autobiogrāfiju un citas grāmatas, kurās atklāti pauda savus politiskos uzskatus par tādiem jautājumiem kā imigrācija un islāms Francijā, jauktās laulības un homoseksualitāte, kas izraisīja ievērojamas diskusijas. Viņa sadusmoja daudzus cilvēkus, kas pieder pie šīm grupām, un tika sodīta par rasu naida kurināšanu.
Bardo bija četri vīri un daudzi citi romantiski partneri. Pēc šķiršanās no Vadima 1957. gadā viņa 1959. gadā apprecējās ar aktieri Žaku Šarjē, ar kuru viņai 1960. gada 11. janvārī piedzima vienīgais bērns - dēls Nikolā. Viņi izšķīrās 1962. gadā. Viņas trešais vīrs no 1966. līdz 1969. gadam bija vācu miljonārs Gunters Sakss. Kopš 1992. gada viņa ir precējusies ar labējā spārna politisko organizatoru Bernāru d'Ormali.
Meklēt