Agilodocodons bija vidējās juras laikmeta dokodons. Pēc fosilajiem atradumiem tas tiek uzskatīts par vienu no agrākajiem un interesantākajiem piemēriem kokā kāpojošām formām starp zīdītājiem līdzīgajiem terapsīdiem — proti, par iespējamu agrīnu mammaliaformu pielāgošanos koku dzīvei. Šis secinājums balstās uz gandrīz pilnīgu skeletu, kas ļāva zinātniekiem rekonstruēt dzīvnieka ķermeņa uzbūvi un dzīvesveidu.
Agilodocodon scansorius no galvas līdz astei bija aptuveni 13 centimetrus garš un svēra aptuveni 27 gramus. Pēc izskata tas bija līdzīgs vāverēm — mazs, veikls būtne ar adaptācijām, kas piemērotas dzīvošanai un pārvietošanai pa stumbriem un zariem. Tās raksturīgās iezīmes ietver garu purnu, saliekamus, izliektus nagus (kas ļautu saķert koku virsmu) un mūsdienu kokainiem zīdītājiem raksturīgas lokanas potītes un plaukstas locītavas, kas veicina labu satvērienu un aizsargā pret krišanu.
Uzturs un zobi
Priekšējie zobi Agilodocodon bija lāpstiņveidīgi, kas lika domāt, ka tas varēja grauzt koku mizu un ēst sveķus vai sulas — līdzīgi mūsdienu koku sulaēdājiem. Šī interpretācija radīja priekšstatu par specializētu sulaēdāju (sap-feeder) dzīvesveidu vidējā jūrā.
Tajā pašā laikā šai hipotēzei ir arī oponents. Cits paleontologs norādīja, ka Agilodocodona zobi "ir diezgan atšķirīgi" no mūsdienu sulu ēdāju pērtiķu zobiem, un garais, tievais apakšžoklis šķiet pārāk vājš, lai atbalstītu intensīvu grauzšanu koku mizā. Tādēļ daži pētnieki uzskata, ka Agilodocodon uzturs varētu būt plašāks — iekļaujot kukaiņus, mazas bezmugurkaulnieku upurus vai augļu un sulu maisījumu — nevis stingri specializēts sulaēdiens.
Bioloģiskā un evolūcijas nozīme
Agilodocodon ir nozīmīgs, jo tas demonstrē konverģentu attīstību: ar steidzīgu evolūciju līdzīgas adaptācijas (piemēram, ķepas ar pielāgotiem nagiem un lokanām locītavām) attīstījās gan šajā juras laikmeta grupā, gan mūsdienu zīdītājos, piemēram, vāverēs. Tas arī paplašina izpratni par to, cik agrīni mammaliaformi sāka iekarot arbuārijas nišas (dzīvi kokos).
Tomēr daudz jautājumu paliek atvērti: precīzs dzīvesveids, uztura specializācija un dažu morfoloģisko iezīmju funkcionālā interpretācija joprojām tiek pārrunāta zinātniskajā literatūrā. Turpmāki atradumi un detalizētāka zoba un žokļa analīze palīdzēs precizēt, cik lielā mērā Agilodocodon tiešām bija sap-feeder vai tomēr visēdājs/insektivors.
Kopumā Agilodocodons ilustrē, ka jau vidējā jurā daži zīdītājiem līdzīgie terapsīdi attīstīja sarežģītas uzvedības un morfoloģiskas stratēģijas, kas ļāva tiem izmantot jaunas ekoloģiskas nišas, tostarp dzīvi kokos.