Vidējā jūra ir otrais ģeoloģiskais laikmets jūrā. Tā sākās pirms 174,1 miljona gadu un beidzās pirms 163,5 miljoniem gadu.

Vidusjuras periodā Pangeja sāka šķelties. Tā sāka sadalīties Laurāzijā un Gondvānā, un izveidojās Atlantijas okeāns. Tektoniskas darbības slēdza paleotektonisko okeānu. Subdukcijas zona Ziemeļamerikas rietumu piekrastē turpināja veidot senākos Skalnos kalnus.

Laika skalas un posmi

Vidējā jūra (174,1–163,5 milj. g.) iekļauj vairākus stratigrāfiskus posmus, kas starptautiski lietoti ģeoloģijā. Šajā laika posmā parasti izšķir Aalenijas, Bajocijas, Bathonijas un Callovijas posmus. Šie posmi atspoguļo laika un vides izmaiņas, kuras reģistrējas nogulumiežos un fosiliju sastāvā.

Paleogeogrāfija un tektonika

Vidusjuras laikā būtiskas tektoniskas pārmaiņas mainīja kontinentu izvietojumu un okeānu režīmu. Pangeja sāka šķelties, un kontinentālās plates sāka pārvietoties, veidojot atsevišķas lielas masas — Laurāziju un Gondvānu. Šī šķelšanās procesā atvēlās un paplašinājās proto-Atlantijas baseni, kā arī mainījās Tētisas okeāna konfigurācija.

Subdukcijas procesi pie kontinentu malām izraisīja aktīvu vulkānismu un salu loku veidošanos. Rietumu Ziemeļamerikas piekrastei raksturīga ilga subdukcijas un terrēnu akrecijas vēsture — šajā laikā veidojās iepriekšējās kalnu sistēmas, kas vēlāk tika pārbūvētas un papildinātas ar vēlākām orogenētiskām fāzēm. Nogulumu baseinos bieži reģistrējas gan dziļūdens nogulumieži, gan plašas epicontinentālas (seklas jūras) nogulsnes.

Klimats, jūras līmenis un dzīvie organismi

Vidusjura raksturojās ar siltu, mēreni līdz karstu klimatu un salīdzinoši augstu jūras līmeni. Polārie ledāji bija mazi vai iztrūkstoši, kas sekmēja platību palielināšanos, ko aizņēma sekli jūras baseini un epicontinentālas jūras.

Dzīve šajā periodā bija ļoti ražena un daudzveidīga. Nozīmīgākie grupu piemēri:

  • jūras faunā: ammonīti (biezs fosiliju arhīvs), belemnīti, dažādas gliemju un brahiopodu sugas, foraminifēras un koralli;
  • jūras rāpuļi: ikhtjosiuri, pliozauri un plesiozauri, kuri dominēja okeānu ekosistēmās;
  • sauszeme: dinozauri (saurapodi, teropodi, stegozauri u.c.) kļuva daudzveidīgāki un plaši izplatīti; parādījās arī dažas primitīvas zīdītāju līnijas un lidojošie rāpuļi — pterozauri;
  • augsnes un veģetācija: dominēja ģimnospermas (priedes, cikādi), papardes un citi bezziedu augi.

Vidusjuras nogulumi saglabā daudz organisko vielu — tie ir nozīmīgi naftas un gāzes izpētei, jo daudzi nogulumu metāpetijas slāņi un korāļu rifu kompleksi var kalpot kā rezervoāri un avotu klintis.

Ģeoloģiskie nogulumieži un stratigrāfiskā nozīme

Vidusjuras nogulumu kolonnas visā pasaulē ir svarīgs ieraksts par zemes vēsturi. Limestera, māla un smilšakmens slāņu kombinācija, kā arī fosiliju saglabāšanās ļauj rekonstruēt klimata svārstības, jūras līmeņa izmaiņas un bioloģiskās radiācijas. Starptautiski noteiktās posmu robežas (piem., Aalenija–Bajocija u.c.) balstās uz fosiliju maiņu, īpaši ammonītu faunas izmaiņām.

Kopsavilkums

Vidējā jūra (174–163,5 milj. g.) ir periods, kurā notika būtiska Pangejas šķelšanās, okeānu paplašināšanās un intensīva tektoniskā darbība pie kontinentu malām. Klimats bija siltāks un jūras līmenis augstāks nekā mūsdienās, kas veicināja daudzveidīgu jūras un sauszemes faunu attīstību un radīja nozīmīgus nogulumu laukus, kuri mūsdienās ir svarīgi gan paleontoloģijai, gan enerģētikas izpētei.