Laurāzija — mezozoja superkontinents: definīcija, sastāvs un vēsture
Laurāzija bija plašs mezozoja superkontinents un veidoja pasaules superkontinenta Pangejas ziemeļu daļu. Kad Pangaija Juras periodā sāka šķelties, tā sadalījās divās galvenajās daļās — Laurāzijā ziemeļos un Gondvānā dienvidos. Laurāzijas sastāvā bija lielākā daļa mūsdienu ziemeļu puslodes sauszemes.
Definīcija un nosaukums
Nosaukums “Laurāzija” veidots, apvienojot abu galveno komponentu nosaukumus — Laurentiju un Eirāzijas. Ar šo terminu parasti apzīmē to kontinentālo bloku, kas apvienoja mūsdienu Ziemeļameriku, lielāko daļu Eiropas un Āzijas ziemeļu daļu un vairākus citus kontinenta fragmentus.
Sastāvs
Laurāzija ietvēra vairākus atsevišķus kontinentālos masīvus un tektoniskos blokos, tai skaitā:
- Laurentiju (Ziemeļamerikas krateris),
- Eiropu un Baltiku,
- Sibīriju,
- Kazahstānu un vairākus Centrālāzijas blokus,
- Ķīnu un citas Āzijas kontinenta daļas.
Vēsture un laika grafiks
Lai gan Laurāzija parasti tiek aplūkota kā mezozoja fenomens, kontinentu bloki, kas vēlāk veidoja Laurāziju, pastāvēja kopā arī vēl agrākos geoloģiskos periodos. Pēc sensākā superkontinenta Rodīnijas sabrukuma daži no šiem kontinentālajiem fragmentiem varēja veidot tā saukto Proto-Laurāziju. Rodīnijas sadalīšanās un atkārtotie pārbūves cikli notika simtiem miljonu gadu garumā, tāpēc precīzi kontūri un savienojumi mainījās laika gaitā.
Pangaijas izjukšana sākās triasā līdz juras posmā; plašāka Laurāzijas un Gondvānijas atdalīšanās notika aptuveni pirms 200–180 miljoniem gadu, kad sāka veidoties jaunas okeānu bazes (piemēram, Ziemeļatlantijas priekšteči) un kontinenti pakāpeniski attālinājās.
Paleogeogrāfija, klimats un dzīvība
Laurāzijas pozicionējums uz Zemes ziemeļpuses nozīmēja, ka tās klimats svārstījās no mērenā līdz polāram atkarībā no laikmeta un paleolatitūdas. Mezozojā, kad globālās temperatūras bija siltākas, daudzas Laurāzijas daļas piedzīvoja subtropisku un mērenu klimatu. Šajā reģionā attīstījās bagāta flora (ieskaitot konifēras un dažādas papardes) un daudzveidīga fauna — no jūras rāpuļiem līdz dinozauriem un vēlāk zīdītāju priekštečiem.
Biogeogrāfiski Laurāzijas bloki nodrošināja lielu sugu apmaiņu un migrāciju maršrutus starp Eiropu, Āziju un Ziemeļameriku pirms to pilnīgas atdalīšanās. Šī vēsturiskā saistība ietekmē arī mūsdienu sugu un ģeoloģisko struktūru izplatību.
Tektoniskās sekas un mantojums
Laurāzijas pastāvēšana un vēlākā šķelšanās ir atstājusi redzamus pēdas mūsdienu pasaules ģeogrāfijā un ģeoloģijā. Daudzas kalnu ķēdes, nogulumiežu baseni un kontinentālās garozas struktūras Ziemeļamerikā un Eiropā ir tieši saistītas ar seno kontinentu saplūšanas un sadalīšanās cikliem. Piemēram, Appalaču un Varisku (Hercīnijas) orogēni atspoguļo senākas sadursmes, kuru pēcteči iesaistījās Laurāzijas un Pangejas veidošanās procesos.
Laurāzijas izjukšana deva sākumu šodien pazīstamajai Ziemeļatlantijas okeāna platīšanās un kontinentu izvietojumam, kā arī noteica ilgtspējīgas paleobiogeogrāfiskas līnijas, kuras izmanto pētnieki, rekonstruējot dzīvības un kontinentu attīstību Zemes vēsturē.
Rezumējums
Laurāzija — tas nebija tikai viens īslaicīgs “superkontinents”, bet drīzāk plašs, ģeoloģiski un bioloģiski nozīmīgs kontinentālais bloks, kura veidošanās, ilgums un sadalīšanās ir būtiski ietekmējuši Zemes paleogeogrāfiju. Lai arī termins bieži lietots attiecībā uz mezozoju, tās saknes un priekštecības stiepjas daudz tālākā pagātnē (piem., Proto-Laurāzija), tādējādi atspoguļojot kontinentu pastāvīgo pārplānošanos un pārkārtošanos zemes garozā.
