Buenosairesas konvencija — starptautiska autortiesību konvencija (1910)

Buenosairesas konvencija (1910) — starptautiska autortiesību līguma vēsture, noteikumi un dalībvalstis; uzziniet prasības par 'Visas tiesības aizsargātas' un autora norādi.

Buenosairesas Konvencija (jeb Konvencija par literatūras un mākslas autortiesībām) ir starptautisks autortiesību līgums, kas paredzēja savstarpēju autortiesību aizsardzību starp Amerikas kontinenta valstīm. Tā tika parakstīta Buenosairesā 1910. gada 11. augustā. Parakstītājas valstis piekrita piemērot savstarpēju izturēšanos (national treatment) — t.i., tās sniedz aizsardzību literāriem un mākslas darbiem, kas radīti vai publicēti citā parakstītājvalstī, tāpat kā saviem vietējiem darbiem.

Pamatprasības un darbības princips

Konvencijas viens no būtiskākajiem elementiem bija prasība par formālu aizsardzības norādi uz publikācijām. Lai darba aizsardzība tiktu atzīta pēc konvencijas noteikumiem, uz dokumenta bija jāizmanto atbilstošs paziņojums par autortiesībām. Bieži izmantotā frāze — „Visas tiesības aizsargātas” — tika lietota vairākās valodās, piemēram:

• spāņu valodā: Todos los derechos reservados,
• portugāļu valodā: Todos os direitos reservados

Tajā pašā laikā Autortiesību prakse dažādās valstīs atšķīrās — piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs bieži pietika ar autora vārda un darba publicēšanas gada norādi, lai nodrošinātu iekšzemes aizsardzību.

Galvenās iezīmes

• Savstarpīgā aizsardzība starp parakstītājvalstīm (principā national treatment).
• Oficiāla paziņojuma (copyright notice) prasība, lai nodrošinātu tiesības saskaņā ar konvenciju.
• Konvencija attiecās uz literāriem un mākslas darbiem — grāmatām, rakstiem, dzeju, mūziku, glezniecību, skulptūru un citiem līdzīgiem radījumiem.
• Konvencija bija reģionāla — tā tikusi vērsta uz Amerikas valstu sadarbību autortiesību jomā.

Vēsturiskā nozīme un mūsdienu statuss

Buenosairesas Konvencija ir nozīmīgs posms autortiesību attīstībā Amerikā, jo tā sniedza sistēmisku pieeju reģionālai aizsardzībai pirms plašākas Bernes konvencijas (1886. gada Bernes konvencija) un tās vēlākas pieņemšanas par daudzām valstīm. Daudzas Amerikas valstis vēlāk pievienojās arī Bernes konvencijai, kura atcēla daudzas formalitātes prasības (piemēram, paziņojuma izmantošanu) un nodrošina aizsardzību bez oficiāla reģistrācijas vai paziņojuma. Tomēr Buenosairesas Konvencija joprojām ir svarīgs vēsturisks dokuments, kas skaidri atspoguļo reģionālās aizsardzības praksi 20. gadsimta sākumā.

Praktiska piemērošana

Konvencijas prasības nozīmēja, ka autori un izdevēji, kuri vēlējās, lai viņu darbi tiktu aizsargāti citās parakstītājvalstīs, regulāri iekļāva uzdrukātu vai cita veida paziņojumu par tiesībām. Mūsdienu starptautiskā normatīvā vide ir attīstījusies — lielākā daļa valstu šobrīd ir Bernes konvencijas dalībvalstis, tāpēc formālie paziņojumi vairs nav obligāts nosacījums starptautiskai aizsardzībai.

Buenosairesas konvenciju ir parakstījušas šādas valstis: parakstītāju lokā bija galvenokārt Amerikas kontinenta valstis — tajā skaitā Argentīna, Brazīlija, Čīle, Kolumbija, Kuba, Meksika, Peru, Urugvaja, Venecuēla un vairākas citas Latīņamerikas un Karību reģiona valstis. Precīzs parakstītāju saraksts un katras valsts ratifikācijas datumi pieejami speciālajos tiesību avotos un arhīvos.

Meklēt pēc burta