"Nozvejā un atlaid"
"Nozvejā un atlaid" ir prakse, kas tiek praktizēta sporta zvejā, lai saglabātu dažādas sugas. Kad zivs ir noķerta, zvejnieks uzmanīgi un ātri izņem āķi no zivs mutes. Pēc tam, nenodarot kaitējumu, zivs tiek atgriezta ūdenī dzīva. Zivju svēršanu un mērīšanu, ja tā tiek veikta, bieži vien veic ūdenī. Izmantojot āķus bez dzelkšņiem, zivi bieži vien ir iespējams atbrīvot, neizņemot to no ūdens (bieži vien pietiek ar vaļēju auklu).
Zvejnieki pieņem ētisku lēmumu "noķer un atlaid", taču tas nav piemērots visām situācijām. piemēram, čūskgalvji ir invazīva suga. Daudzviet to atgriešana ūdenī ir nelikumīga. Daudzviet muskuszivs ir augsti vērtēta medījamā zivs. Taču dažās vietās to uzskata arī par invazīvu sugu, un to nedrīkst atgriezt ūdenī.
Prakse "noķer un atlaid
Debates
Joprojām turpinās diskusijas par "noķer un atlaid" praksi. Kanādā daudzas pirmiedzīvotāju nācijas ir pārliecinātas, ka zivis drīkst zvejot tikai tad, ja tās nepieciešamas pārtikai. "Spēlēšanās ar zivīm" nav pienācīga cieņas izrādīšana. Sportisti norāda, ka "noķer un atlaid" ir cieņpilna attieksme, jo viņi paņem tikai to, kas viņiem nepieciešams, un pārējo palaiž vaļā.
Dzīvnieku aizsardzības aizstāvji ir pauduši bažas par iespējamām zivju ciešanām, ko var izraisīt makšķerēšana. Žaunās vai vēderā ieķertām zivīm parasti ir ļoti augsts mirstības rādītājs. Āķi bez dzelkšņiem vai izmantojot āķus, kas īsā laikā izšķīst (un netiek izņemti no zivs), mazina kaitējumu zivīm. Taču "noķer un atlaid" pakļauj zivi riskam, ka to vairākas reizes noķers vairāki zvejnieki. Vairākas reizes rīkoties ar zivīm, iespējams, nav laba resursu apsaimniekošana vai humāna rīcība.
Pat sportisti ir pauduši bažas par "ķer un atlaid". Arguments ir tāds, ka, tiklīdz zivs ir noķerta, tā vairs nav savvaļas zivs. Kurš gan gribētu noķert to pašu foreli, ko ir noķēruši citi?
Tomēr šī prakse joprojām ir populāra daudzu zvejnieku un zivju un medību departamenta biologu vidū. Tie, kas atbalsta "noķer un atlaid", citē Lī Vulfu (Lee Wulff): "Forele ir pārāk vērtīga, lai to noķertu tikai vienu reizi." Pētījumi par atlaisto zivju mirstību liecina, ka tā ir ļoti zema - no 2 līdz 5 procentiem -, ja tās ir noķertas uz mākslīgiem mānekļiem. Izmantojot dzīvu ēsmu, mirstība ir aptuveni 50 procenti. Tas norāda, ka mākslīgās ēsmas izmantošana ir nozīmīga "noķer un atlaid" daļa.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir "noķer un atlaid"?
A: "Nozvejā un atlaid" ir sporta makšķerēšanas prakse, kad makšķernieks izvelk āķi no zivs mutes, nenodarot tai nekādu kaitējumu, un atgriež zivi dzīvu ūdenī, lai to saglabātu.
J: Kā notiek zivju svēršana un mērīšana, izmantojot metodi "noķer un atlaid"?
A: Ja zivis sver un mēra, tad, ja to dara, tad, ķerot un palaižot, to bieži vien dara ūdenī.
J: Kādus āķus izmanto, ķer un atlaid?
A: Nozvejā un izlaišanā bieži izmanto āķus bez dzeloņstieplēm, kas ļauj zivi izlaist, neizņemot to no ūdens.
J: Kāpēc noķer un atlaid ir ētisks lēmums?
A: "Noķer un atlaid" ir ētisks lēmums, jo tas palīdz saglabāt dažādas zivju sugas un novērst pārzveju.
Vai "noķer un atlaid" ir piemērots jebkurai situācijai?
A: Nozveja un atlaišana nav piemērota visām situācijām, jo dažas zivis, piemēram, čūskgalvji, ir invazīvas sugas, un to atgriešana ūdenī ir nelikumīga.
J: Kāds ir piemērs ļoti vērtīgai medījamai zivij, kas dažviet nav piemērota "noķer un atlaid"?
A: Muskuszivs ir piemērs ļoti vērtīgai medījamai zivij, kas dažviet var nebūt piemērota noķeršanai un atlaišanai, jo to uzskata par invazīvu sugu.
J: Kā "noķer un atlaid" veicina zivju sugu saglabāšanu?
A: Nozveja un atlaišana veicina zivju sugu saglabāšanu, jo ļauj zivīm vairoties un saglabāt savu populāciju, vienlaikus novēršot pārzveju.
