Al-Aksas mošeja — Jeruzalemes islāma svētvieta: vēsture un nozīme

Al Aksas mošeja ("Tālākā mošeja") ir nozīmīgs islāma svētvieta, kas atrodas Jeruzalemē un veido daļu no plašākā kompleksa, ko musulmaņi sauc par Al-Haram al-Qudsi al-Sharif jeb "Cēlā svētvieta". Šo vietu ebreji pazīst kā Tempļa kalnu, kur vēsturiskā tradīcija novieto seno ebreju Templi. Al Aksas mošeja tiek uzskatīta par trešo svarīgāko svētnīcu islāmā, pēc Mekas un Medīnas svētajiem tempļiem.

Vēsture

Al Aksas mošejas celtniecība sākās Umayyadu periodā. Saskaņā ar tradicionālo vēsturi kalifs Abd al-Malik ibn Marwans pasūtīja mošejas būvi, taču viņš nomira pirms tās pabeigšanas. Mošeju 705. gadā pabeidza viņa dēls, kalifs Al-Walīd I. Līdz ar laiku ēka vairākkārt tika bojāta zemestrīču, ugunsgrēku un karu rezultātā, un tā tika atjaunota dažādos vēsturiskos laikmetos — abasīdiskajā, fatimīdu, seldžuku, krustnešu, sautībāņu un osmaņu periodā.

Arhitektūra un kultūras mantojums

Al Aksa nav viena mazā kupola celtne kā blakus esošā Skaidrā kupola (Qubbat al-Sakhra) — tā ir plaša lūgšanu zāle ar verandu, kolonnām un pielāgotām iekšējām telpām, kas atspoguļo vairāku laikmetu remonta un paplašinājumu slāņus. Kompleksa robežās atrodas arī citi svarīgi objekti, kas kopā veido Haram al-Sharif. Daudzas restaurācijas un konservācijas programmas ir īstenotas, lai saglabātu gan dekoratīvos elementus, gan strukturālo drošību.

Religiskā nozīme

Al Aksas mošeja tiek saistīta ar Islāmā stāstīto Nakts ceļojumu (Isra un Mi'raj), kurā pēc tradīcijas pravietis Muhameds pārveda no Svētās mošejas Mekā uz Al Aksu, no kurienes viņš pēc tam, saskaņā ar ticību, pacēlās debesīs. Dažas tradīcijas arī pauž, ka Muhameds tur vadīja lūgšanas kopā ar citiem praviešiem, pirms debessceļojuma. Šī saikne padara Al Aksu par īpaši svētu vietu musulmaņiem visā pasaulē.

Pārvaldība un piekļuve

Kompleksa reliģisko administrāciju kopš 20. gadsimta sākuma lielā mērā veic Jordānijas Waqf valde (vakfs). Pēc 1967. gada kara, kad Izraēla pārņēma Austrumjeruzalemi, lūgšanu vietas pārvaldība tautiski un praktiski turpināja palikt Waqfa kompetencē, lai gan teritorijas politiskais statuss ir strīdīgs. Starptautiskajā politikā Jordānijas kā svētvietas aizbildniecības loma ir plaši atzīta, piemēram, arī starp dažiem miera procesiem iesaistītajiem dalībniekiem.

Tūristiem un apmeklētājiem Tempļa kalna / Haram al-Sharif teritorija parasti ir pieejama apmeklēšanai noteiktos laikos, taču lūgšanu veikšana musulmaņiem ir prioritāte, un nereti tiek noteikti ierobežojumi vai noteikumi, kas attiecas uz apmeklētāju uzvedību un apģērbu. Praktikas un drošības režīmi var mainīties atkarībā no politiskās situācijas un vienošanās starp pusēm.

Konflikti, incidenti un atjaunošana

Al Aksas kompleksa garīgā un simboliskā nozīme padara to par bieži konfliktu vai spriedzes fokusu. Vēsturē reizēm notikuši vardarbīgi incidenti un vardarbības draudi. 1969. gadā australietis Maikls Deniss Rohans aizdedzināja daļu mošejas, un uguns nodarīja būtiskus bojājumus. Vēlāk dažādās dekādēs bijuši arī sazvērestību mēģinājumi un spriedzes pilnas operācijas saistībā ar dažādiem politiskiem grupējumiem (piemēram, dažādu ekstrēmistu plāni, kuri netika īstenoti).

2000. gada septembrī Ariels Šarons apmeklēja Al Aksu kopā ar lielu policijas kontingentu. Palestīniešu apmeklētāji teritorijā meta priekšmetus uz klātesošo policiju, kas izraisīja asu reakciju — policija atbildēja ar gumijas lodēm un citiem apsardzes paņēmieniem. Šīs sadursmes tika plaši interpretētas kā viens no faktoriem, kas izraisīja plašāku vardarbības sēriju, kas pazīstama kā otrā intifāda. Notikumu interpretācijas un atbildības iespaidi starp pusēm joprojām ir pretrunīgi.

Sabiedrībā un starptautiskajā arhitektūras un kultūras mantojuma apritē tiek veikti arī atjaunošanas darbi, lai aizsargātu mošejas vēsturiskos elementus un nodrošinātu drošību apmeklētājiem un dievlūdzējiem. Šie darbi bieži tiek koordinēti ar reliģiskajām iestādēm un starptautiskajiem ekspertiem.

Kopējā nozīme

Al Aksas mošeja un Haram al-Sharif komplekss ir viena no svarīgākajām reliģiskajām un vēsturiskajām vietām pasaulē, kur satiekas ticība, vēsture un politika. Tā simbolizē gan garīgo mantojumu, gan arī reģiona sarežģītās attiecības, tāpēc piekļuvei, aizsardzībai un sarunām par šīs vietas nākotni pievērš pastiprinātu uzmanību gan reģionālā, gan starptautiskā mērogā.

Meklēt pēc burta