Alderney koncentrācijas nometnes Otrā pasaules kara laikā radīja un pārvaldīja, kad nacistiskā Vācija okupēja Normandijas salas. Normandijas salas bija vienīgā Britu sadraudzības teritorija, ko okupēja nacisti. Uz Alderney salā vācieši izveidoja četras koncentrācijas nometnes, kas bija Neuengammes nometnes apakšnometnes pie Hamburgas. Tās tika nosauktas Frīzu salu vārdā: Lager Norderney, Lager Borkum, Lager Sylt un Lager Helgoland. Katru apakšnometni pārvaldīja nacistu organizācija "Todt", kas izmantoja piespiedu darbu, lai būvētu bunkurus, lielgabalu novietnes, pretgaisa patvertnes un betona nocietinājumus. Nometnes sāka darboties 1942. gada janvārī, un to kopējais ieslodzīto skaits bija aptuveni 6000.

Vēsturiskais konteksts un mērķis

Alderney nometnes izveidoja kā daļu no Vācijas militārā nocietināšanas plāna Atlantijas sienas. Salas civiliedzīvotāji lielākoties tika evakuēti pirms okupācijas, un vācieši izmantoja salu kā bāzi, lai izbūvētu militārus objektiem un piestātnes. Organizācija Todt koordinēja būvdarbus un nodrošināja piespiedu darbaspēku — karagūstekņus, ieslodzītos, ebreju un darba "brīvprātīgos" (Hilfswillige) no dažādām okupētajām teritorijām.

Nometņu struktūra un ieslodzītie

  • Borkuma un Helgolandes nometnes bija paredzētas tā sauktajiem "brīvprātīgajiem" (Hilfswillige) — proti, strādniekiem un tehniķiem, kas strādāja pie būvprojektiem. Pret šiem cilvēkiem izturējās skarbi, tomēr bieži nedaudz mazāk brutāli nekā pret citiem ieslodzītajiem.
  • Lager Sylt un Lager Norderney bija skarbākās nometnes: tur nonāca vergu darba darītāji, kurus piespieda strādāt pie militārajām fortifikācijām visā Alderney. Ziltas nometnē atradās ebreju piespiedu strādnieki, bet Norderney nometnē — Eiropas (galvenokārt no austrumiem, bet arī spāņu) un Krievijas piespiedu darba darītāji. Lager Borkum bija izvietoti vācu tehniķi un "brīvprātīgie" no dažādām Eiropas valstīm, bet Lager Helgoland — krievu Todt organizācijas darbinieki.
  • 1942. gadā Lager Norderney (krievu un poļu karagūstekņi) un Lager Sylt (ebreju ieslodzītie) nonāca SS pārraudzībā — konkrēti SS Hauptsturmführera Maksa Lista kontrolē. Pēc SS pārņemšanas apstākļi bieži pasliktinājās.

Dzīves apstākļi un nāves gadījumi

Ieslodzītie dzīvoja pārpildītās barakās, ar nepietiekamu barošanu, medicīnisko aprūpi un smakām darba noslodzē. Darbu stundas bija garas, drošības pasākumi minimāli, un smagās būvniecības vai militāro iekārtu darbi radīja lielu mirstību. Kaut gan precīzs upuru skaits joprojām ir priekšmets pētījumiem un avotu interpretācijas, tiek minēts, ka vairāk nekā 700 no ieslodzītajiem gāja bojā, pirms 1944. gadā nometnes slēdza un pārējos ieslodzītos deportēja uz nacistisko Vāciju.

Slēgšana, deportācijas un pēckara sekas

1944. gadā, mainoties kara gaitai un tuvojošoties vairāku frontju sadursmēm, vācieši daļu ieslodzīto evakuēja vai deportēja uz Vācijas nometnēm. Pēc kara beigām Kanālu salas bija atbrīvotas, taču daudzi nometņu objekti bija daļēji iznīcināti vai pārveidoti. Pēckara dokumentācija par precīzu upuru skaitu un masveida apbedījumiem ir fragmentāra, tāpēc pētnieki turpina izvērtēt arhīvu materiālus un aculiecinieku liecības.

Atcerēšanās un memoriālie jautājumi

Atceres vietas un pieminekļi Alderney un citur Normandijas salās ir ierīkoti, lai pieminētu nometņu upurus un informētu par okupācijas periodu. Dažas nometņu vietas ir saglabājušas nocietinājumus un bunkurus, taču daļa bijušo apcietināšanas punktu tika nojaukti vai pārklāti pēc kara, kas apgrūtina precīzu vietu izpēti. Vēstures izpēte par Alderneys notikušo ir svarīga, lai atklātu gan individuālās likteņstāstus, gan kontekstu par piespiedu darbu Atlantijas sienas izbūvē.

Kur meklēt vairāk informācijas

Par Alderney nometņu vēsturi ir pieejami arhīvu dokumenti, zinātniski pētījumi un aculiecinieku liecības. Lai iegūtu dziļāku izpratni par upuru likteņiem, ieteicams vērsties pie specializētām vēstures publikācijām, nacionālajiem arhīviem un pētniecības centriem, kas koncentrējas uz Otrā pasaules kara notikumiem Kanālu salās.