Demokrātiskā–Republikāniskā partija: Džefersona un Medisona (1792–1820)

Demokrātu un republikāņu partiju 1792. gadā dibināja Tomass Džefersons un Džeimss Medisons. Tā kļuva par populārāko politisko partiju līdz 1820. gadiem, kad tā sašķēlās konkurējošās frakcijās, no kurām viena kļuva par mūsdienu Demokrātu partiju. Tās biedri par partiju runāja kā republikāņi, džefersoniāņi, demokrāti vai to kombinācijas (džefersoniāņu republikāņi utt.).

Džefersons un Medisons izveidoja partiju, lai pretotos federālistu - partijas, kuru gadu iepriekš izveidoja finanšu ministrs Aleksandrs Hamiltons, - ekonomiskajai un ārpolitikai. Ārpolitikas jautājumi bija centrāli; partija iebilda pret 1794. gada Džeja līgumu ar Lielbritāniju (kas tobrīd bija karā ar Franciju) un atbalstīja labas attiecības ar Franciju pirms 1801. gada. Partija bija pret daudziem Hamiltona priekšlikumiem attiecībā uz Konstitūciju.

Ņemiet vērā, ka šī partija atšķiras no mūsdienu Republikāņu partijas.

Ideoloģija un galvenie principi

• Agrārisms un decentralizācija: partija uzsvēra lauksaimniecības nozīmi, vietējo varu un štatu tiesības pret stingru centrālās varas konsolidāciju.
• Konstitucionālais stingrs skaidrojums: džefersoniāņi pieprasīja, lai federālajai valdībai būtu tikai tās pilnvaras, kas skaidri noteiktas Konstitūcijā.
• Ekonomiskā politika: pretoties federālai bankai, augstiem muitas tarifiem un valsts subsīdijām, ko atbalstīja Hamiltona federālisti; priekšroka maziem zemniekiem, amatniekiem un tirgotājiem.
• Ārpolitika: partija sākotnēji simpatizēja ar Franciju revolūcijas un Napoleona laikos un iebilda pret ciešām saiknēm ar Lielbritāniju, ko atbalstīja federālisti.

Atbalstītāji un sociālais pamats

Demokrātu–republikāņu atbalstītāju bāze sastāvēja galvenokārt no lauksaimniekiem, maziem zemes īpašniekiem, rietumu un dienvidu kolonistu kopienām, kā arī amatniekiem un dažiem pilsētu iedzīvotājiem. Federālisti savukārt prata iegūt atbalstu komerciālajās un finanšu aprindās, īpaši Jaunanglijas reģionā.

Vadība un prezidentūras

Partija nodrošināja virkni prezidentu un valsts pārvaldības posmu:

• Tomass Džefersons (prezidents 1801–1809) — ieviesis zemes nostāju, iegādājās Lūizianu (1803) un centās samazināt federālās valdības izdevumus.
• Džeimss Medisons (prezidents 1809–1817) — vadošs figūra Konstitūcijas attīstībā; vadīja valsti Vjetnamas kara laikā (War of 1812) pret Lielbritāniju, kas radīja atšķirīgas viedokļu sadales partijā.

Partija dominēja federālajā politikā gandrīz visu 1800.–1820. gadu periodu. Pēc Vjetnamas kara (War of 1812) un Federālistu politiskā vājuma radās tā saucamā "Labu laiku ēra" (Era of Good Feelings), kad partija praktiski nebija nopietna konkurence, taču iekšējas frakcijas pieauga.

Politikas īpatnības un galvenie notikumi

• Lūizianas pirkums (1803): Džefersona administrācija iegādājās milzīgas teritorijas no Francijas, paplašinot ASV teritoriju un uzlabojot partijas popularitāti starp zemniekiem.
• Embargo akts (1807): Džefersona mēģinājums ekonomiski piespiest Lielbritāniju un Franciju mazināt uzbrukumus tirdzniecībai, kas izrādījās ekonomiski sāpīgs un nepopulārs dažos reģionos.
• Vjetnamas karš (War of 1812): konflikti ar Lielbritāniju radīja domstarpības starp partijas rūdītajiem izteicējiem un tiem, kas bija mazāk noskaņoti pret karu.
• Ekonomiskie strīdi: debates par banku, tarifiem un federālajiem projektiem (ceļi, kanāli) — daļa frakciju sāka atbalstīt lielāku federālo iejaukšanos ekonomikas veicināšanā, kas radīja plaisu ar stingriem džefersoniāņiem.

Organizācija un politiskā taktika

Sākotnēji partijas struktūra bija mazāk centralizēta nekā mūsdienu partiju. Lielu lomu spēlēja Kongresa kaucijas (nominēšanas procesi), vietējās frakcijas un personiskās alianses. 1820. gadu vidū, pieaugošās frakcijas un nacionālās sacensības noveda pie jaunas partiju sistēmas veidošanās — tostarp pie masveida popularizācijas kampaņām un vēlāk pie tautas nacionālām nomināciju konvencijām.

Sašķelšanās un mantība

No 1816. līdz 1828. gadam partija pakāpeniski sašķēlās vairākās konkurējošās frakcijās, kuru pamatā bija personiskās ambīcijas (piem., Endrū Džeksona, Džona K. Adamsa, Henrija Kleja atbalstītāju blokos), reģionālās intereses un atšķirīgas politiskās vīzijas. 1820. gadu beigās no šīm frakcijām attīstījās mūsdienu Demokrātu partija (galvenokārt ap Endrū Džeksonu) un pretinieku grupa, kas vēlāk kļuva par Nacionālajiem republikāņiem un pēc tam par Veiģu (Whig) partiju. Tādējādi Demokrātu–republikāņu partijas mantojums turpinājās, taču tās organizācija un ideoloģija mainījās.

Atšķirība no mūsdienu Republikāņu partijas

Ir svarīgi atzīmēt, ka vēsturiskā Demokrātu–republikāņu partija nav tieši saistīta ar 1854. gadā dibināto mūsdienu Republikāņu partiju. Turpmākās politiskās pārkārtošanās 19. gadsimtā izveidoja jaunas partiju alianses un ideoloģijas, tāpēc terminoloģiskās līdzības nenozīmē tiešu organiski nepārtrauktu saikni.

Kopsavilkums

Demokrātu–republikāņu partija (džefersoniāņi) bija centrāla agrākās ASV politikas formēšanā: tā popularizēja agrāru redzējumu, štatu autonomiju un stingru Konstitūcijas interpretāciju, vadīja valsti vairākās prezidentūrās un ar savu nostāju pret federālo ekonomisko modeli ietekmēja Amerikas politisko attīstību. Tomēr iekšējās pretrunas un mainīgās politiskās realitātes 19. gadsimtā izraisīja tās sadalīšanos un pārkārtošanos par jauniem politiskiem spēkiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas dibināja Demokrātisko republikāņu partiju?

J: Kad Demokrātiskā republikāņu partija kļuva par populārāko politisko partiju?

Jautājums: Kāpēc Džefersons un Medisons izveidoja Demokrātisko republikāņu partiju?

J: Kas izveidoja Federālistu partiju?

J: Kādi ārpolitikas jautājumi bija galvenie Demokrātu-republikonu partijā?

K: Kāds bija Demokrātiskās republikāņu partijas viedoklis par Hamiltona priekšlikumiem attiecībā uz Konstitūciju?

Vai Demokrātiskā republikāņu partija ir tas pats, kas mūsdienu Republikāņu partija?

Meklēt pēc burta