Etjēns Konstantīns de Žerlašs (Etienne Constantin de Gerlache, 1785–1871) bija beļģu jurists un politiķis, kurš ieguva nozīmīgu lomu Beļģijas valsts veidošanās pirmajos gados. Viņš dzimis Luksemburgā un mira Parīzē. De Žerlašs studēja jurisprudenci un jau Napoleona laikos darbojās tiesu sistēmā — viņš bija Parīzes Augstākās tiesas loceklis, kas deva viņam plašas profesionālās zināšanas un reputāciju kā prasmīgam juristam.
Pēc Nīderlandes un Beļģijas savienības izveides de Žerlašs turpināja tiesneša darbu Lježas tiesā un tajā laikā publicēja vairākus rakstus par tiesību jautājumiem, īpaši par procesuālo un konstitucionālo praksi. 1826. gadā viņš kļuva par Nīderlandes ģenerālštāba locekli, un savā publiskajā darbībā izcēlās kā daiļrunīgs un ietekmīgs katoļu opozīcijas līderis pret liberālāk noskaņotajām politiskajām grupām.
Beļģijas neatkarības procesā de Žerlašs bija viens no nozīmīgākajiem konservatīvajiem politiķiem. 1831. gadā, kad tika izveidota pirmā Beļģijas valdība pēc neatkarības pasludināšanas, viņš kļuva par pirmo Beļģijas premjerministru. Šis posms bija izaicinājumu pilns — valdība bija sastādīta no koalīcijas, kurā viņš pārstāvēja katoļu konservatīvo spārnu, bet vairāki pārējie ministri bija liberāli, un šī ideoloģiskā atšķirība izraisīja konfliktus par valsts iekārtu, izglītības un baznīcas attiecību jautājumiem. Saspīlējuma dēļ de Žerlašs galu galā atkāpās no premjerministra amata.
1832. gadā viņš tika ievēlēts par Beļģijas Augstākās tiesas vadītāju, turpinot ietekmēt valsts tiesisko kārtību un aizstāvot tiesu autonomiju. Baznīcas un reliģijas jautājumos de Žerlašs bija pazīstams kā ultramontānists — tas nozīmē, ka viņš atbalstīja spēcīgu Romas pāvesta autoritāti un baznīcas ietekmi sabiedriskajā dzīvē. Kaut arī viņa politiskie uzskati bieži stājās pretī liberālajām reformām, viņa juridiskā darbība un valsts institūciju nostiprināšana līdz ar to palīdzēja stabilizēt jauno Beļģijas valsti.
De Žerlašs atstāja ievērojamu mantojumu kā jurists, runātājs un valsts vīrs: viņš palīdzēja definēt sakarus starp tiesām, izpildvaru un reliģisko institūciju lomu sabiedrībā, kā arī veicināja agrīno Beļģijas tiesību praksi un valsts institūciju izveidi. Viņa dzīve un darbība ilustrē to, cik sarežģīts un ideoloģiski daudzslāņains bija Beļģijas neatkarības laiks.
