Euglena ir liela vienšūnu protistu ģints: tām piemīt gan augu, gan dzīvnieku īpašības. Tās parasti sastopamas saldūdens vidē (dīķos, upēs, peļķēs), bet dažas sugas dzīvo arī sāļākos ūdeņos vai mitrās augsnēs.

Morfoloģija un uzbūve

Euglenīdes parasti ir spolveida vai olveida formas un to izmēri var svārstīties — atkarībā no sugas, tie var būt apmēram no 15 līdz dažiem simtiem mikrometru garumā. Visām tām ir virsūdens slānis, nevis stingra šūnas siena: vietā, kur citām aļģēm būtu šūnas siena, euglenīdēm ir elastīgs pelikuls — proteīnu plāksnīšu slānis, kas ļauj mainīt formu.

Visas tās dzīvo ūdenī un pārvietojas ar bārkstiņu palīdzību. Tā ir dzīvnieku īpašība. Bārkstiņš parasti ir viens vai divi; tas kustina šūnu un ļauj tai peldēt. Dažas sugas spēj arī veikt raksturīgu rāpojošu kustību — euglenoīdo vai metaboly, kad pelikula lokāli saraujas un izplešas.

Lielākajai daļai ir hloroplasti, kas raksturīgi aļģēm un augiem. Hloroplasti satur hlorofilu a un b un karotinoīdus; tie ļauj veikt fotosintēzi. Pie šūnas priekšgala parasti atrodas redzes punktveida orgāns (stsigma), kas, sadarbojoties ar gaismas receptoru, nodrošina fototaksiju — spēju pavilkties pret gaismu vai no tā prom.

Uzturs un dzīvesveids

Euglena sugas var būt mixotrofiskas: tās fotosintetizē, izmantojot kloroplastus, bet vietām, kur nav gaismas vai barības, spēj pāriet uz heterotrofu barošanos, uzsūcot organiskās vielas vai fagocitozējot. Šī plastiskā metabolisma stratēģija ļauj tām izdzīvot mainīgos apstākļos.

Saglabāšanai un enerģijas krāšanai euglenīdes izmanto specifisku polisaharīdu paramilonu (β-1,3-glikāns), kas uzkrājas šūnas vakuolās.

Reprodukcija

Euglena parasti vairojas aseksuāli ar bināru dalīšanos (mitoze), kad šūna sadalās divās pēctecēs. Seksuāla vairošanās nav dokumentēta vai ir ļoti reti novērota, un tās reproduktīvā bioloģija lielākoties balstās uz dalīšanos un apstākļu izraisītu fenotipu pārmaiņu.

Taksonomija un izcelsme

Tiek uzskatīts, ka euglenīdi ir cēlušies no priekšteča, kas sekundārās endosimbiozes ceļā uzņēma zaļās aļģes. Šī endosimbioze skaidro, kā euglenīdēm radās kloroplasti ar hlorofilu a un b — tie ir radušies no zaļo aļģu organellām.

Ir aprakstītas vairāk nekā 1000 Euglena sugu, un vēl ir daudz jaunu, kas vēl tiks atklātas. Tiek veikti molekulāri pētījumi, lai noskaidrotu to radnieciskās attiecības un skaidrotu taksonomiju; daļa klasifikācijas joprojām mainās, jo ģenētiskie dati dažkārt neatbilst klasiskajām morfoloģiskajām pazīmēm.

Ekoloģiskā un cilvēku nozīme

  • Euglenīdes ir svarīgas kā primārie producenti ūdens ekosistēmās, ražojot organisko vielu un skābekli fotosintēzes ceļā.
  • Tās dažkārt veido ziedēšanu (blooms), īpaši eutrofizētos ūdeņos, un var signalizēt par ūdens piesārņojumu vai barības vielu pārmērību.
  • Dažas sugas, piemēram, Euglena gracilis, tiek pētītas kā modeļorganismi bioķīmijā, šūnu fizioloģijā, flagellas kinētikā un fotosintēzes mehānismos.
  • Biotehnoloģijā euglenīdes interesē par iespēju ražot biomāskas, biomasu biokurināmajam un kā barības piedevas vai pārtikas papildinājumi; komerciāli piemēri tiek attīstīti dažās valstīs.

Piezīmes un interesanti fakti

  • Tām nav cietas šūnas sienas kā augiem — pelikuls padara šūnu elastīgu un ļauj to deformēt.
  • Redzes punktveida orgāns un fotoreceptors palīdz orientēties gaismā, kas būtiski fotosintētiskām sugām.
  • Paramilons kā glikogēna analogs ir raksturīga uzkrāšanas viela euglenīdēm.

Coproduktīva zinātniskā interese turpina palielināties: tiek pētīta gan to ekoloģiskā loma ūdens biocenozēs, gan iespējama rūpnieciska izmantošana. Tajā pašā laikā euglenīdu lielā sugu daudzveidība nozīmē, ka daudzas sugas joprojām gaida precizētas morfoloģiskas un ģenētiskas diagnostikas.