Eiropas sesks (Mustela putorius) — sugas apraksts, izplatība un uzvedība

Uzzini visu par Eiropas sesku (Mustela putorius) — sugas apraksts, izplatība, uzvedība, barošanās un attīstība. Interesanti fakti un pilns apskats.

Eiropas sesks (Mustela putorius) ir sesku dzimtas (Mustelidae) savvaļas suga, plaši izplatīta Rietumeiropā, daļā Eirāzijas rietumu daļas un Marokas ziemeļos. To sauc arī par parasto sesku, melno vai meža sesku, kā arī ar nosaukumiem foumart vai fitch. Tuvākā pieradinātā forma ir mājas sesks — mājdzīvnieka/medību forma, kas parasti tiek dēvēta par mājas ferretu (domesticated ferret, Mustela putorius furo).

Izskats

Eiropas sesks parasti ir tumši brūns līdz melnbalts ar gaišāku apakšpusi un raksturīgu tumšu „masku” pāri sejai. Ir arī dažādas krāsu variācijas, tostarp bālas formas un retāk sastopami albīni. Salīdzinot ar dažām citām sesku sugām, tam ir salīdzinoši īsāks, kompaktāks ķermenis, spēcīgāks galvaskauss un robustāki zobi. Seskiem ir blīvs, spīdīgs kažoks, kas vērtēts kažokādu tirgū — savvaļā tas kalpo kā izolācija un maskēšanās.

Izplatība un dzīvotnes

Eiropas sesks ir izplatīts plašā teritorijā: no Lielbritānijas un kontinenta rietumu daļas līdz centrālajai un daļēji austrumeiropai; tālāki areāli sasniedz Rietumsibīriju un uz dienvidiem līdz Ziemeļāfrikai (Marokai). Tas apdzīvo dažādus biotopus — jauktus un lapkoku mežus, krūmājus, purvus, lauksaimniecības teritorijas un lauku apbūvi, kur pieejamas slēpņu vietas un medījums.

Uzvedība un sociālā struktūra

Atšķirībā no daudzām citām mustelīdēm, Eiropas sesks nav stingri teritoriāls — viena dzimuma pieaugušie indivīdi dažkārt var dalīt teritoriju, īpaši ja resursi ir pietiekami. Seski ir galvenokārt nakts un krēslas aktivitātes dzīvnieki, bet cilvēka tuvumā var būt aktīvi arī dienā. Tie ir labi peldētāji un laba kāpelētāji, taču salīdzinājumā ar dažiem žurknagiem ir mazāk veikli šaurās vietās.

Barība

Eiropas sesks ir galvenokārt gaļēdājs — barojas ar sīkiem grauzējiem (piem., pelēm, žurkām), putniem un to olām (putni), abiniekiem un rāpuļiem. Reizēm tas nogalina vairākus mazuļus vienā reizē; nereti upuri tiek sakropļoti — sesks var ar zobiem izurbt upura smadzenes vai citādi to paralizēt. Dažkārt tas pēdējos glabā savā nārvā (slēpnī), lai varētu tos patērēt vēlāk.

Vairošanās un attīstība

Eiropas seski ir poligāmi — vienam tēvam var būt pēcnācēji no vairākām mātēm, un grūtniecība iestājas pēc pārošanās bez inducētas ovulācijas. Parasti mazuļi piedzimst pavasara beigās vai vasaras sākumā; viena metiena lielums parasti ir pieci līdz desmit mazuļi. Mazuļi tiek baroti un aizsargāti mātes nārvā; parasti tie kļūst patstāvīgi divu līdz trīs mēnešu vecumā.

Taksonomija un hibrīdi

Eiropas sesks radušies Rietumeiropā vidējā pleistocēna laikā un ir radniecīgi tādām sugām kā stepes sesks un melnspalvainais sesks, kā arī attālāk — norkas un citi mājas seski. Tas var radīt auglīgus pēcnācējus ar stepes sesku un melnspalvaino sesku. Hibrīdi, kas rodas starp seskiem un ūdeles (vai arī ar citu tuvāku sugu ģenētisku sajaukšanos), parasti ir sterili vai atšķiras pēc izmēra un kažoka īpašībām; vēsturiskā kažokādu audzēšanā hibrīdi tika vērtēti pēc kažokādu kvalitātes.

Cilvēki un kultūra

Eiropas sesks ir viena no pirmajām sesku sugām, kuru cilvēki pirms vairāk nekā 2000 gadiem sāka pieradināt un izmantot, piemēram, lai kontrolētu grauzēju populācijas vai medītu. Taču attieksme pret šo sugu bijusi pretrunīga: vietām seski tika medīti un vajāti, savukārt tautas tradīcijās un literatūrā tiem piešķīra dažādus simboliskus nozīmējumus. Īpaši Britu salās seskus medīja mednieki, un agrīnajā angļu literatūrā tie bija kļuvuši par sinonīmu izlaidībai. Mūsdienās, salīdzinot ar citiem retajiem britu zīdītājiem, sesks populārajā kultūrā var būt mazāk pamanāms, un dažos lauku apvidos vēl saglabājas maldīgi uzskati par tā uzvedību.

Saglabāšanas statuss

Kopš 2008. gada ^{[atjaunināts]} IUCN Eiropas sesku klasificē kā vismazāk bažīgu sugu (Least Concern), jo tā areāls ir plašs un populācija kopumā stabila. Tomēr lokāli tajā var rasties spiediens no lauksaimniecības intensifikācijas, habitāta fragmentācijas, piesārņojuma un kažokādu industrijas. Vietām tiek veiktas aizsardzības un monitoringa programmas, kā arī izglītojošas kampaņas, lai samazinātu konfliktsituācijas starp cilvēkiem un savvaļas dzīvniekiem.

Praktiski padomi cilvēkiem, kas sastop seskus

• Nepamēģiniet ķert vai piedzīt savvaļas sesku — tas var aizskart gan dzīvnieku, gan jūs pašu.
• Ja sesks nonāk sadzīvē (piem., saimniecības ēkās), noslēdziet pieeju bīstamām vietām un izmantojiet humānus aizsardzības līdzekļus.
• Nebarojiet savvaļas dzīvniekus, jo tas maina to uzvedību un var radīt veselības riskus.

Vietējie nosaukumi

Dialektālie angļu valodas nosaukumi

Iespējams, nevienam citam dzīvniekam Lielbritānijas sarakstā nav bijis tik daudz sarunvalodas vārdu kā seskam. Anglijas dienvidos to parasti dēvēja par "fitchou", bet ziemeļos - par "foumat vai foumard"... Tomēr bija arī daudzi citi, tostarp bezgalīgi rakstības varianti: philbert, fulmer, fishock, filibart, poulcat, poll cat utt. Čārlzs Oldhems (Charles Oldham) tikai Hertfordšīras/Bedfordšīras apgabalā identificēja vismaz 20 dažādas vārda versijas.

- Roger Lovegrove (2007)

Latīņu nosaukums

Papildus vietējiem un dialektālajiem nosaukumiem, zinātniskais nosaukums Mustela putorius ir saistīts ar šīs sugas raksturīgo smaržu. Latīņu vārds putorius attiecas uz „smirdošu” vai „nepatīkamu smaku”, kas atspoguļo spēcīgo aromātu, ko šīs sugas dzīvnieki spēj izdalīt, iezīmējot savu teritoriju. No šī vārda angļu valodā cēlies arī termins putrid.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir zinātniskais nosaukums Eiropas seskam?

J: Kādas krāsas ir tipisks Eiropas sesks?

J: Pie kādas dzimtas pieder Eiropas seski?

J: Kā Eiropas sesks iezīmē savu teritoriju?

Jautājums: Kad grūsnas Eiropas sesku mātītes parasti dzemdē?

J: Ar kādiem dzīvniekiem barojas Eiropas polārkaķis?

Meklēt pēc burta