Pirmā persona — definīcija un nozīmes gramatikā, literatūrā, filmās un spēlēs

Pirmā persona: skaidrojums, funkcijas gramatikā, nozīme literatūrā, filmās un spēlēs, spilgti piemēri un ietekme uz stāstījumu.

Pirmā persona var attiekties uz:

• gramatiku — runātāja vai runātāju kopas gramatiskā forma;
• literatūru — stāstījuma vai naratora pozīcija, kur notikumus stāsta „es”;
• filmu un video — redzējuma vai nostājas izmantošana filmu valodā (piem., POV kadrējums vai balsis no pirmās personas);
• spēlēm — spēles skatpunkts, kurā spēlētājs redz pasauli no sava varoņa acīm vai spēle izmanto pirmās personas narāciju.

Gramatika

Gramatikā ar pirmo personu apzīmē runātāju(-us). Latviešu valodā pirmā persona tiek izteikta ar personu vietniekvārdiem un attiecīgām darbības vārdu galotnēm:

• pirmā persona vienskaitlī: es — piemērs: Es eju;
• pirmā persona daudzskaitlī: mēs — piemērs: Mēs ejam;
• īpašuma izteiksme ar pirmo personu: mans, mana, mani / mūsu, mūsu utt.

Svarīgi gramatiskie aspekti: darbības vārdu galotnes mainās atkarībā no personas un skaitļa, kā arī reizēm no laika un nosacījuma. Latviešu valodā nav īpašas iekļaujošās/izslēdzošās atšķirības pirmajā personā daudzskaitlī (kā dažās citās valodās).

Literatūra

Pirmās personas narācija nozīmē, ka stāstītājs ir „es”, kurš izstāsta notikumus no sava skatpunkta. Šāda veida stāstījums rada tuvumu un intimtāti, jo lasītājs redz pasauli caur konkrēta personāža izjūtām, domām un atmiņām.

Rakstnieki izmanto pirmo personu, lai panāktu dažādus efektus:

• subjektivitāte — lasītājs saņem tikai to informāciju, ko zina stāstītājs;
• neuzticams narators — pirmās personas stāstītājs var melot, kļūdīties vai slēpt informāciju, radot intrigu un daudzslāņainību;
• iekšējās dzīves atainojums — viegli parādīt domas, atmiņas un izjūtas bez ārēja komentāra;
• balss un stils — stāstījuma valoda var būt ļoti personiska, raksturojot varoņa temperamentu un sociālo statusu.

Praktiski padomi rakstniekiem, kas izvēlas pirmo personu:

• uzturiet konsekventu balsi un skatpunktu;
• izmantojiet ierobežoto informāciju, lai radītu noslēpumu vai spriedzi;
• apdomājiet, vai varoņam ir kādi motīvi slēpt vai izkropļot patiesību (tas var radīt interesantu neuzticamu naratora efektu).

Filmas un video

Filmā pirmā persona var izpausties divos galvenajos veidos:

• subjektīvais kadrs (POV shot) — kamera rāda pasauli tieši no viena varoņa skatpunkta, tā, it kā skatītājs redzētu ar varoņa acīm;
• pirmās personas narācija — varonis stāsta notikumus balsī (voice-over) vai caur monologu, saglabājot „es” pozīciju.

Efekti un izmantošanas mērķi:

• palielināta iesaistīšanās un empātija pret varoni;
• subjektivitātes un ierobežotas informācijas radīšana — skatītājs uzzina vien to, ko zina varonis;
• var radīt dziļāku psiholoģisku tuvību vai intensitāti darbības brīžos (piem., bailes, pārsteigums, šoks).

Piemēri kinematogrāfijā: daļēji vai pilnībā subjektīvie kadri un filmas, kas izmanto „es”-narāciju, reizēm tiek izmantotas, lai radītu spraigu vai eksperimentālu kino valodu.

Spēles

Videospēlēs pirmā persona parasti nozīmē, ka spēlētājs redz spēles pasauli no sava tēla acīm. Šis skatpunkts bieži tiek saīsināts kā FPS (first-person shooter), bet to izmanto arī piedzīvojumu, šausmu un stāstu spēlēs.

Raksturīgās iezīmes:

• iesaistošs iztēles efekts — spēlētājs jūtas kā tiešs dalībnieks notikumā;
• ierobežota lauka redzamības zona — redzama tikai tas, kas priekšā varonim, tādējādi tiek saglabāta spriedze un realitātes sajūta;
• mekāniskas atšķirības — saskarne (HUD) un vadība tiek pielāgota pirmajai personai (mecānisms, mērķēšana, kustības izjūta);
• naratīva — dažas spēles apvieno pirmās personas skatupunktu ar iekšēju narāciju (balss no varoņa), kas saasina stāsta personīgo raksturu.

Piemēri žanros: kvēlākie FPS piemēri (piem., klasiskās šaušanas spēles), bet arī stāstu orientētas spēles (walking simulators) un šausmu spēles bieži izvēlas pirmo personu, lai palielinātu noslēpumu un baiļu efektu.

Praktiskas atziņas un padomi

• pirmā persona piešķir intimitāti, taču ierobežo informāciju — izmantojiet šo ierobežojumu stāstam vai dizainam;
• pārejas starp personām (piem., no pirmās uz trešo) jāveic uzmanīgi, lai neradītu lasītājā vai skatītājā sajukumu;
• uzmanieties ar neuzticamo naratoru — tas ir spēcīgs instruments, bet to jāizmanto domīgi, lai nesabojātu uzticamību vai sapratni par stāstu;
• spēlēs un filmās jādomā ne tikai par skatpunkta izvēli, bet arī par to, kā tehniskie risinājumi (kamera, saskarne, skaņa) pastiprina pirmās personas efektu.

Kopsavilkums

Pirmā persona ir daudzpusīgs instruments gan valodā, gan mākslā un medijos. Gramatiski tā identificē runātāju (es, mēs), literatūrā un filmā tā nosaka naratora skatpunktu un subjektivitāti, bet spēlēs — spēles pasaules uztveres un mijiedarbības veidu. Izvēloties pirmo personu, autori un veidotāji iegūst ciešāku saikni ar auditoriju, bet arī uzņemas ierobežojumus, kas prasa radošu pieeju stāstam un tehniskajai realizācijai.

Meklēt pēc burta