Abu Musa Džabirs ibn Hajāns (Geber) — ķīmijas tēvs un alķīmijas pionieris

Uzzini par Abu Musa Džabiru ibn Hajānu (Geber) — ķīmijas tēvu: alķīmijas pionieri, eksperimentālās metodes, destilācijas, kristalizācijas un farmācijas aizsācēju.

Abu Musa Džabirs ibn Hajāns (arābu: جابر بن حيان) (ap 721.–815. g.), pazīstams arī ar latīnizēto vārdu Geber, ir viens no nozīmīgākajiem viduslaiku islāma pasaules domu un zinātnes pārstāvjiem. Viņu mēdz dēvēt par "ķīmijas tēvu" — galvenokārt par ieguldījumu eksperimentālās metodes ieviešanā alķīmijā un par virkni praktisku laboratorijas procedūru un ierīču, kas kalpoja par pamatu mūsdienu ķīmijai. Ibn Hajjans bija arī persiešu ķīmiķis, alķīmiķis, farmaceits, filozofs, astronoms/astrologs, ārsts un fiziķis.

Biogrāfija un vēsturisks konteksts

Par Ibn Hajjana personīgo dzīvi saglabājušās maz faktu un daudz leģendu. Tradicionāli viņu datē ap 8.–9. gadsimtu un saista ar Persijas teritoriju (daudzi avoti norāda uz Tus vai Kufa kā iespējamu dzimteni vai darba vietu). Viņa darbība notika tā dēvētajā Zelta laikmetā — periodā, kad Bagdādes un citu islāma pasaules centru akadēmijas kopēja un tālāk attīstīja seno grieķu, indus un persiešu zināšanas. Tomēr jāuzsver, ka liela daļa teksta, kas tiek saistīta ar Džabiru, pieder plašajam "Jabira korpusam" — rindu rakstu kompleksam, kura autorība un izcelsme ir pētniecības objekts un par kuru pastāv diskusijas.

Darbi, stils un metodika

Ibn Hajjans izcēlās ar spēcīgu uzsvaru uz eksperimentu un praktisku darba organizāciju alķīmijā. Viņš popularizēja laboratorijas metožu sistemātisku aprakstīšanu, izmantojot detalizētus darba soļus, instrumentus un izejvielu aprakstus. Šo pieeju bieži uzskata par vienu no svarīgākajiem posmiem no mistiskas alķīmijas uz racionālu ķīmiju.

Viņa darbi bieži ir gan praktiski, gan simboliski vai ezotēriski. Virspusēji Ibn Hajjana alķīmiskā literatūra ietver sarežģītu ķīmisko numeroloģiju, vārdu līdzskaņu spēles ar substance nosaukumiem arābu valodā un mistiskas koncepcijas, piemēram, takvīna — mākslīgas dzīvības vai ideālu vielu radīšanu laboratorijas apstākļos. Tajā pašā laikā viņa tekstos atrodamas konkrētas procedūras un recepšu apraksti, kas ļāva reproducēt reakcijas un iegūt ķīmiskas vielas.

Laboratorijas tehnika un galvenie atklājumi

Džabirs ibn Hajjans ir saistīts ar daudziem praktiskiem atklājumiem un laboratorijas paņēmieniem, kas ietekmēja gan islāma pasaules, gan vēlāk Rietumu ķīmijas attīstību. No būtiskākajiem var minēt:

• Distilācija — uzlabotas destilācijas iekārtas un alembica tipa aparātu izmantošana ķīmisko šķīdumu šķelšanai un tīrīšanai.
• Kristalizācija — metodes, kā iegūt tīrākas vielas no šķīdumiem, izmantojot kontrolētu dzesēšanu un iztvaikošanu.
• Subsublimācija un filtrācija — materiālu atdalīšanas paņēmieni, kas kļuva par ikdienišķu laboratorijas praksi.
• Sārmu, sāļu un skābju darbošanās — apraksti par tādām vielām kā sālsskābe un slāpekļskābe, to iegūšanu un īpašībām; daļai tekstu tiek piedēvēta arī maisījumu, kas līdzīgs aqua regia, apraksts.
• Metodiska apraksta nozīme — darba soļu, aparatūras un reakciju secības dokumentēšana, kas atvieglo reproducējamību.

Tehniskais inventārs

Ibn Hajjans un viņam laikabiedri attīstīja un lietoja dažādus instrumentus, piemēram, retortas, alembikus, kondensatorus, tvaika ceļus un dažādas krāsnis un sildīšanas ierīces. Šie risinājumi ļāva kontrolēt temperatūru, spiedienu un šķidruma kustību — būtiski aspekti precīzāku ķīmisko procedūru veikšanai.

Ietekme un mantojums

Džabira teorijas un prakse ietekmēja gan islāma pasaules zinātniekus, gan pēc tam arī Eiropas viduslaiku alķīmistus caur tulkojumiem un komentāriem. Viņa darbi kalpoja par pamatu īstermiņa praktiskajai ķīmijai, farmakoloģijai un metallurģijai. Nozīmīga ir arī idejiska pāreja — eksperimenta, novērojuma un dokumentācijas akcentēšana — kas vēlāk ļāva attīstīties modernai ķīmijas zinātnei.

Autentiskums un vēsturiskie strīdi

Jāatzīmē, ka liela daļa tekstu, kas tradicionāli tiek pieskaitīti Ibn Hajjana autorībai, pieder plašam literāram mehānismam, ko mūsdienu pētnieki sauc par "Jabira korpusu". Daļa šo darbu, iespējams, ir pseidonīmi — sarakstīti vēlāk un atribūti Džabiram, pētniecības tradīciju nostiprināšanai vai autoritātes palielināšanai. Turklāt atsevišķas idejas no vēlākā latīniskā "Geber" korpusa nav tieši no Džabira, bet no viduslaiku Eiropā radītām adaptācijām un paplašinājumiem.

Secinājums

Abu Musa Džabirs ibn Hajjans ir centralizēta figūra ķīmijas un alķīmijas vēsturē: viņam piedēvē ne tikai konkrētus atklājumus un metodes, bet arī fundamentālu pieeju — eksperimenta, aparātu un procedūru sistemātisku dokumentēšanu. Lai gan precīzs viņa autorības apjoms ir priekšmets akadēmiskām diskusijām, Džabira vārds palicis kā simbols pārejai no mistiskas alķīmijas uz praktisku, reproducējamu ķīmisko praksi, kas galu galā izauga par mūsdienu ķīmiju.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Džabirs ibn Ḥayyān?

J: Kādas ir dažas no tēmām, kas aplūkotas Džabiriāna korpusā?

J.: Ko Džabira rakstos pirmo reizi tika sniegta informācija?

Vai ir iespējams, ka visus darbus, kas tiek piedēvēti Džabīram, ir sarakstījis viens cilvēks?

J: Kā tulkojumi latīņu valodā ietekmēja agrīno laiku ķīmiķus, piemēram, Robertu Boilu?

Meklēt pēc burta