Žils Delēzs (franču: [ʒil dəløz], "zhee duh-LOOZ"); 1925. gada 18. janvāris – 1995. gada 4. novembris) bija franču filozofs un teorētiķis, kurš rakstīja par filozofiju, literatūru, kino un mākslu. Viņa darbi izceļas ar starpdisciplināru pieeju, apvienojot filozofiju ar literatūras analīzi, psihoanalīzi, zinātni un mākslas teoriju. Mūsdienās Delēzs tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem domātājiem poststruktūralisma un postmodernās teorijas laukos.

Biogrāfija un akadēmiskais ceļš

Delēzs dzimis Parīzē. Pēc studijām Sorbonā un agrīnām pedagoģiskām gaitām viņš pasniedza vairākās universitātēs un rakstīja plašu monogrāfiju klāstu par klasisku un mūsdienu domātāju darbiem. Ietekmes avoti viņa domāšanā ietver Bergsonu, Spinozu, Ničē un Kantu, kā arī literāros autorus kā Proustu un Kafku. Svarīga bija arī ilgstoša sadarbība ar psihiatrisko teorētiķi un aktivistu Fēliksu Gvatari, ar kuru viņš izveidoja dažus no saviem pazīstamākajiem darbiem.

Galvenie darbi

Delēzam ir plašs publikāciju klāsts; no visatzītākajām grāmatām īpaši izceļamas ir:

  • Atšķirība un atkārtošanās (1968) — grāmata, kurā Delēzs izaicina tradicionālās identitātes un reprezentācijas priekšstatus, akcentējot atšķirības prioritāti pār identitāti.
  • Kopdarbs ar Fēliksu Gvatari: sērija Kapitalisms un šizofrēnija, kuras galvenās grāmatas ir Anti-Edips (1972) un Tūkstoš plato (1980) — abās grāmatās autori attīsta idejas par vēlmes, politikas un tīklojumu (deterritorializācijas/reterritorializācijas) procesiem.
  • Darbi par kino: Kino 1: Kustību aina (1983) un Kino 2: Laika aina (1985) — šajās grāmatās Delēzs attīsta oriģinālu teoriju par audiovizuālo domāšanu, dalot kino attēlus pēc to attiecības pret laiku un kustību.
  • Vairākas monogrāfijas par rakstniekiem un filozofiem — piemēram, darbi par Spinozu, Ničē, Proustu, Kafku un gleznotāju Frensisu Beikonu.

Galvenās idejas

Delēza filozofija ievieš virkni terminoloģiski piesātinātu un ietekmīgu koncepciju, no kurām svarīgākās:

  • Daudzskaitlis (multiplicity) — pretstats vienkāršai vienotībai vai identitātei; realitāte tiek skaidrota kā tīklojumu un variāciju kopums.
  • Rizoma — modelis, kas alternē ar lineāro, hierarhisko domāšanas veidu; rizoma attēlo nelineāras, savstarpēji sasaistītas attiecības un ceļus.
  • Deterritorializācija un reterritorializācija — procesi, kuros nozīmes, prakses vai struktūras tiek aizplūdinātas no savām ierastajām pozīcijām un atsakās uz jaunām konfigurācijām.
  • Becoming (kļūšana) — uzsvars uz transformācijām un pārejām, nevis uz noteiktām būtībām vai identitātēm.
  • Pretestība pret reprezentāciju — īpaši akcentēts Atšķirībā un atkārtošanās, kur Delēzs aizstāv domāšanu par atšķirību kā primālu filozofijas problēmu.

Ietekme un kritika

Delēza domāšana būtiski ietekmēja literatūras teoriju, semiotiku, poststrukturālismu un postmodernismu, kā arī pētniecības pieejas mākslā, arhitektūrā un kultūras studijās. Viņa raksti bieži kalpo par teorētisku instrumentu, lai analizētu identitāti, politiku, subjekta formēšanos un mākslas praksi.

Tajā pašā laikā Delēzs tiek kritizēts par dažām grūtībām: viņa tekstu stils dažkārt ir aforistisks vai konceptuāli blīvs, kas apgrūtina lasītāju orientēšanos; politiski viņa nostāja dažiem šķiet neskaidra vai pretrunīga. Neskatoties uz to, viņa oriģinalitāte un radošā teorētiskā valoda turpina iedvesmot plašu pētnieku loku.

Izlase nozīmīgu darbu

  • Atšķirība un atkārtošanās (1968)
  • Anti-Edips (kopā ar Fēliksu Gvatari, 1972)
  • Tūkstoš plato (kopā ar Fēliksu Gvatari, 1980)
  • Kino 1: Kustību aina (1983)
  • Kino 2: Laika aina (1985)

Delēza darbi joprojām tiek plaši lasīti un diskutēti visā pasaulē; tie piedāvā rīkus, lai pārdomātu ne tikai filozofijas problēmas, bet arī radošas prakses un sociālās attiecības mūsdienu kultūras kontekstā.