Pjērs Fēlikss Gvatari — franču filozofs, psihiatrs un šizoanalīzes pamatlicējs
Pjērs Fēlikss Gvatari — franču filozofs un psihiatrs, šizoanalīzes un ekosofijas pamatlicējs. Uzzini par viņa sadarbību ar Žilu Delēzu un grāmatām Anti-Oedipus un Tūkstoš plakankalnes.
Pjērs Fēlikss Gvatari (franču val. [ɡwataʁi] (klausīt), "feh-LEEX GWA-tah-rhee"; 1930. gada 30. aprīlis — 1992. gada 29. augusts) bija franču psihiatrs, filozofs, semiologs un aktīvists. Viņš ir divu nozīmīgu teorētisku un praktisku virzienu — šizoanalīzes un ekosofijas — pamatlicējs, un visplašāk pazīstams ar savu ilgstošo sadarbību ar Žilu Delēzu (Gilles Deleuze), kopdarba rezultātā radot ietekmīgo divsējumu darbu Kapitālisms un šizofrēnija. Tās pirmā daļa, Anti-Oedipus, tika publicēta 1972. gadā, bet otrā daļa, Tūkstoš plakankalnes (Mille Plateaux), — 1980. gadā.
Biogrāfija un profesionālā darbība
Gvatari dzimis 1930. gadā Francijā. Kā profesors un praktiķis viņš ilgus gadus strādāja psihiatrijas jomā, darbojoties slavenajā psihoterapeitiskajā klīnikā La Borde, kurā ieviesa un attīstīja institucionālās psihoterapijas praksi. La Borde bija vieta, kur Gvatari izmēģināja kolektīvas darba formas, pacientu un darbinieku iesaisti lēmumu pieņemšanā un citus eksperimentālus piegājienus, kas laika gaitā ietekmēja viņa teorētiskos uzskatus par subjektivitāti un sociālajām attiecībām.
Galvenās idejas
Gvatari kritizēja klasisko psihoanalīzi, īpaši tās tendenci reducēt subjektu uz familiālu dinamiku (piem., Oidipa kompleksu). Kopā ar Delēzu viņš attīstīja šizoanalīzes ideju — pieeju, kas uzsver vēlmes kā sociāli un materiāli ražotas (t.s. "vēlmju ražošana" — desiring-production) un cenšas atbrīvot tās no ģimenes un psihiatrijas ierobežojošajiem rāmjiem. No Delēzas un Gvatari darbiem nāk tādi atslēgas jēdzieni kā rizoma (rhizome), deterritorializācija un agencement (salikums, montāža), kas kalpo, lai aprakstītu nehierarhiskas, pārklājošas struktūras sociālajās, politiskajās un psihiskajās dimensijās.
Vēlākos gados Gvatari strādāja pie ekoloģiju, politikas un subjektivitātes sasaistes, formulējot ekosofijas koncepciju — integrētu skatījumu, kas vienlaikus aptver ekoloģisko vidi, sociālo vidi un cilvēka subjektivitāti. Viņa eseja Trīs ekoloģijas (Les trois écologies, 1989) ir kļuvis par svarīgu tekstu ekoloģiskajai domai, kas aicina domāt par psihisko, sociālo un dabisko vidi kā savstarpēji saistītiem laukiem.
Darbi un publicētie raksti
- Anti-Oedipus (kopā ar Žilu Delēzu, 1972) — kritika psihoanalīzei un kapitālisma ietekmes analīze uz vēlmi.
- Tūkstoš plakankalnes (kopā ar Žilu Delēzu, 1980) — daudzbalsīgs teorētisks traktāts par multiplicitāti, rizomu un sociālās organizācijas veidiem.
- Les trois écologies / Trīs ekoloģijas (1989) — eseja par saistību starp ekoloģiju, sociālo dzīvi un cilvēka psihi.
- Chaosmosis (1992) — vēl viens svarīgs darba fragments par subjektivitātes, mākslas un politikas mijiedarbību (publicēts tuvojoties Gvatari dzīves beigām).
Aktīvisms un ietekme
Gvatari bija aktīvs sabiedriski un politiski — viņš piedalījās intelektuālajās debatēs, sociālo kustību un vides aizsardzības iniciatīvās, un bija nozīmīga figūra plašākā kreisās inteliģences kontekstā Francijā pēc 1968. gada. Viņa darbi ir ietekmējuši daudznozaru pētniecību — no kultūras studijām, politiskās teorijas un ģeogrāfijas līdz psihoterapijai, mākslai un ekoloģiskajai domāšanai. Gvatari atstāja mantojumu kā domātājs, kurš cenšas savienot teoriju ar praktisku rīcību, akcentējot transformācijas iespējas gan individuālā, gan kolektīvā līmenī.
Mantojums
Gvatari mirst 1992. gadā, bet viņa idejas turpina ietekmēt plašu pētniecības lauku loku. Šizoanalīze un ekosofija tiek izmantotas kā instrumenti, lai analizētu mūsdienu kultūras, ekonomikas un ekoloģiskās krīzes. Viņa darbi tiek regulāri citēti un pārtulkoti daudzās valodās, un viņa spēja sasaistīt teorētisku abstrakciju ar klīnisku un politisku praksi padara viņu par vienu no 20. gadsimta spilgtākajiem domātājiem franču intelektuālajā tradīcijā.
Dzīve
Gvatari dzimis 1930. gadā Villeneuve-les-Sablons priekšpilsētā netālu no Parīzes. 20. gadsimta 50. gadu sākumā kopā ar savu skolotāju Žaku Lakanu viņš apguva psiholoģiju, ko dēvē par psihoanalīzi. Vēlāk viņš strādāja psihiatriskajā klīnikā La Borde, kas bija viņa darba devējs līdz mūža galam.
No 1955. līdz 1965. gadam Gvatari rakstīja Parīzes komunistu laikrakstā La Voie Communiste (Komunistiskais ceļš). Sešdesmitajos gados viņš bija politiski aktīvs Francijā, un, pateicoties viņa politiskajai darbībai, viņš iepazinās ar savu akadēmisko partneri Žilu Delēzu (Gilles Deleuze). Kopā viņi 1972. un 1980. gadā publicēja divu daļu darbu "Kapitālisms un šizofrēnija". Viņi sarakstīja arī daudzus citus darbus, tostarp "Kas ir filozofija? (1991).
Gvatari nomira 1992. gada 29. augustā La Borde no sirdslēkmes 62 gadu vecumā. Viņa partneris Žils Delēzs nomira trīs gadus vēlāk.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Pjērs Fēlikss Gvatari?
A: Pjērs Fēlikss Gvatari bija franču psihiatrs, filozofs, semiologs un aktīvists.
J: Kādas ir divas jomas, kuras viņš izveidoja?
A: Viņš izveidoja divas jomas - šizoanalīzi un ekosofiju.
J: Kāds ir viņa pazīstamākais darbs?
A: Vispazīstamākais darbs ir viņa akadēmiskā sadarbība ar Žilu Delēzu (Gilles Deleuze), jo īpaši viņu divdaļīgā grāmata "Kapitālisms un šizofrēnija".
J: Kad tika publicētas "Kapitālisms un šizofrēnija" daļas?
A: Pirmā daļa ar nosaukumu Anti-Oedipus tika publicēta 1972. gadā, bet otrā daļa ir Tūkstoš plakankalnes, kas tika publicēta 1980. gadā.
J: Kāds domātājs bija Gvatari?
A: Gvatari bija franču psihiatrs, filozofs, semiologs un aktīvists.
J: Ar ko Gvatari kļuva slavens?
A: Viņš kļuva slavens ar to, ka izveidoja divas jomas - šizoanalīzi un ekosofiju, kā arī ar savu akadēmisko sadarbību ar Žilu Delēzu (Gilles Deleuze), izstrādājot divdaļīgo grāmatu "Kapitālisms un šizofrēnija".
Meklēt