Postmodernisms

Postmodernisms ir domāšanas veids par kultūru, filozofiju, mākslu un daudzām citām lietām. Šis termins dažādos laikos ir lietots dažādos veidos, taču ir dažas kopīgas iezīmes.

Postmodernisms apgalvo, ka nav īstas patiesības, ko cilvēki var uzzināt. Tas saka, ka zināšanas vienmēr ir radītas vai izgudrotas, nevis atklātas. Tā kā zināšanas ir cilvēku radītas, cilvēks nevar zināt kaut ko ar pārliecību - visas idejas un fakti ir "ticami", nevis "zināmi". Iespējams, ka pastāv vai nepastāv kāda galīga patiesība, bet mēs to nevaram zināt. Cilvēki bieži uzskata, ka zina patiesību, bet vēlāk viņu viedoklis mainās. Tas atšķiras no tradicionālajiem uzskatiem par "objektivitāti", kas apgalvo, ka pastāv viena zināma patiesība, kas nav atkarīga no neviena novērojumiem vai viedokļa.

Tā kā postmodernisms apgalvo, ka patiesība nav īsti zināma, dažādi cilvēki var ticēt dažādām lietām un katrs domāt, ka tā ir vienīgā patiesība. Cik mēs zinām, neviens cilvēks nevar droši apgalvot, ka viņa patiesība ir pareiza un visu pārējo nepareiza. Tā kā mēs nevaram droši zināt patiesību, pārliecināt kādu pieņemt jūsu izpratni par patiesību ir tas pats, kas diviem cilvēkiem strīdēties par kaut ko, ko neviens no viņiem īsti neredz. Tomēr postmodernisms nav strikti subjektīvs. Tas drīzāk ir agnostiķis attiecībā uz to, vai patiesība eksistē, jo nevienam nav pamata neapšaubāmi apgalvot, ka objektīvas patiesības nav.

Tomēr cilvēki var turpināt censties uzzināt vairāk. Studijas un pētniecība ne vienmēr ir laika izšķiešana. Mums vienkārši jāpieņem, ka mēs nekad nevarēsim teikt: "Ar to viss ir atrisināts - neviens vairs nevarētu diskutēt par šo jautājumu." Šāda sarunas uzturēšana, nekad nebeidzot sarunu un atvērtība tam, ko varētu uzzināt no citiem, ir iemesls, kāpēc postmodernisms nav nihilistisks. Tas nesaka, ka neviens neko nezina un katrs var izdomāt, ko vien vēlas, drīzāk gan, ka mēs esam ierauti sarežģītās valodas spēlēs, kurās pastāvīgi mainām savus viedokļus par visu.

Tāpēc patiesība nav viena vieta, par kuru mēs varētu droši teikt, ka tai stabili tuvojamies. Patiesība drīzāk ir kaut kas tāds, ko katrs indivīds konstruē savas kopienas un valodas spēļu audumā. Tas ir krasā pretstatā modernitātei, kurā valda pārliecība, ka mēs pastāvīgi tuvojamies vienotajai patiesībai.

Sākot ar 18. gadsimta apgaismību un beidzot ar 20. gadsimta sākumu, daudzi cilvēki ticēja, ka zinātne un jaunās zināšanas padarīs pasauli labāku. Viņi ticēja, ka tad, kad zinātnieki vai filozofi atklās kaut ko jaunu, tas neizbēgami padarīs sabiedrību nedaudz labāku. Tas šķita pašsaprotami, ņemot vērā visas jaunās tehnoloģijas, kas radās industriālās revolūcijas laikā, ļaujot cilvēkiem iegūt dažādas lietas, sākot ar automašīnām un beidzot ar veļasmašīnām. Daudzi uzskatīja, ka šo sociālo progresu nevar apturēt. Tie, kas tam ticēja, uzskatīja modernismu. Postmodernisms uzskata, ka nav īsta "sociālā progresa", jo dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgi priekšstati par to, kas ir sociālais progress. Industriālā revolūcija daudziem palīdzēja, bet daudziem arī kaitēja. Postmodernisms uzskata, ka, lai gan dažas lietas pasaulē mainās, cilvēki tikai vēlas ticēt, ka pasaule ir labāka, nekā tā bija. Tā mainās, bet nekļūst labāka, jo "labākas" nav.

Postmodernisms saka, ka, tā kā cilvēku viedokļi mainās un tā kā viena cilvēka viedoklis nevar būt pareizāks par citu, neko nenozīmē teikt, ka (piemēram,) viens mākslas darbs ir labāks par citu, bet tikai tas, ka jums tas patīk, pamatojoties uz noteiktiem principiem, standartiem vai gaumi. Postmodernisms saka, ka, piemēram, māksla, mūzika un literatūra var būt pareiza/nepareiza vai pozitīva/negatīva, vai vērsta uz nākotni/nostalģiska. Diviem indivīdiem, kuri nepiekrīt, nav pamata apgalvot, ka abu viedoklis ir pēdējais vārds.

Autoram nav vairāk tiesību izlemt, ko mākslas darbs nozīmē, nekā mākslas kritiķim; ikviens var pateikt tikai to, ka darbs atbilst vai neatbilst patvaļīgi noteiktām konvencijām. Daži cilvēki ar postmodernistiskiem uzskatiem mākslā un literatūrā parasti runā par sevi un pat izsmej sevi, kad šķiet, ka tā pārāk nopietni uztver savu viedokli.

Postmodernisms ir ietekmējis daudzas kultūras jomas, tostarp literatūras kritiku, filozofiju, socioloģiju, valodniecību, arhitektūru, vizuālo mākslu un mūziku.

Terminu postmodernisms pirmo reizi sāka lietot 1949. gadā, runājot par moderno arhitektūru. Daudziem cilvēkiem modernā arhitektūra nepatika, jo tai bija pārāk daudz kastēm līdzīgu formu, un cilvēki to neuzskatīja par skaistu. Daži no viņiem aizsāka postmodernisma arhitektūras kustību. Postmodernajā arhitektūrā izmanto virsmas ornamentus, kas bieži balstās uz vēsturiskiem stiliem, un mazāk kastveida formas.

Postmodernistiskās idejas ir sastopamas filozofijā, kultūras un sabiedrības pētniecībā, literatūrā, arhitektūrā, dizainā, kā arī vēsturē un jurisprudencē. Postmodernisms arī lika cilvēkiem domāt citādi par mīlestību, laulībām, populāro kultūru un par to, ka lielā daļā Rietumu pasaules notika pārmaiņas no industriālās uz pakalpojumu ekonomiku.

Ar terminu postmodernitāte parasti apzīmē laika posmu, kad postmodernisma idejas kļuva izplatītas (20. gadsimta otrā puse). Daži eksperti uzskata, ka postmodernisms ir beidzies, īpaši literatūrā. Postmodernismam ir daudz dažādu nozīmju un kontekstu, kas lielākoties norāda uz kādām krasām pārmaiņām salīdzinājumā ar modernitāti - to, kā lietas bija agrāk. Pats postmodernisms noliedz, ka pastāv viena pareiza definīcija. Tas liecina, ka ir daudz ko mācīties, pētot un salīdzinot dažādas definīcijas, ja vēlamies uzzināt vairāk par postmodernismu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir postmodernisms?

J: Ar ko postmodernisms atšķiras no objektivitātes?

J: Kam ticēja modernisti?

J: Ko postmodernisms saka par sociālo progresu?

Kādas jomas ir ietekmējis postmodernisms?

J: Kad postmodernisma idejas kļuva izplatītas?

J: Vai postmodernisms joprojām ir aktuāls mūsdienās?

Meklēt pēc burta