Postmodernisms: definīcija, galvenās iezīmes un piemēri

Postmodernisms: skaidra definīcija, galvenās iezīmes un spilgti piemēri. Uzzini, kā postmodernā domāšana ietekmē kultūru, mākslu un filozofiju.

Postmodernisms ir plašs domāšanas veids un kritiska pieeja, kas attiecas uz kultūru, filozofiju, mākslu un daudziem citiem sabiedriskajiem un intelektuālajiem laukiem. Tas nav viennozīmīgs skaidrojums, jo termins tiek lietots dažādos kontekstos, taču tam raksturīgas vairākas kopīgas iezīmes — skepsis par universālām patiesībām, uzmanība valodas, varas un diskursu lomu konstruējot realitāti, kā arī interese par fragmentāciju, ironiju un stilistisku daudzveidību.

Patiesība, zināšanas un relatīvisms

Postmodernisms apgalvo, ka nav vienas, vispārliecinošas patiesības, ko cilvēki varētu droši atklāt. Tā vietā tas uzsver, ka zināšanas bieži ir sociāli, kultūriski un valodiski konstruētas. Zināšanas tiek veidotas kontekstos — institūcijās, diskursos un kopienās — un tāpēc tās nav absolūtas, bet drīzāk "ticamas" noteiktos apstākļos. Tas nenozīmē, ka viss ir gluži nejauši vai ka nav jēgas pētniecībai; drīzāk postmodernisms mudina pievērst uzmanību tam, kā teorijas un fakti tiek radīti, kas to lieto un kā tas ietekmē varas attiecības.

Šī nostāja bieži tiek raksturota kā epistemoloģisks agnosticisms: iespējamība, ka pastāv kāda galīga patiesība, netiek pilnībā noliegta, taču tiek uzsvērts, ka cilvēkam nav drošu pamatu apgalvot savas idejas par to kānepārprotami pareizas. Cilvēki laika gaitā maina savus uzskatus, un tas parāda, cik nosacītas var būt mūsu pārliecības. Tradicionālā modernitāte pretstatā postmodernismam tic, ka ir iespējams pakāpeniski nonākt pie objektīvas atziņas; postmodernisms šo optimistisko "stāstu" — vai metanaratīvu — apšauba.

Galvenās iezīmes un estētiskie principi

• Metanaratīvu kritika: postmodernisms apšauba lielos, vispārošo stāstus (piem., par Progresu, Racionālu Zinātni vai universālu morāli), kas modernitātē tika uzskatīti par pašsaprotamiem.
• Pluralisms un relatīvisms: uzsvars uz vairākām perspektīvām, kultūru daudzveidību un viedokļu līdzvērtību dažādos kontekstos.
• Pastiche un intertekstualitāte: literatūrā, mākslā un dizainā bieži izmanto atsauces, sajaukšanu un citēšanu no dažādiem stiliem un laikmetiem bez vienotas hierarhijas.
• Ironija un spēle: attieksme, kas ironiski vai spēlējoši attiecina uz nozīmi, autoritāti un autentiskumu.
• Fragmentācija un heterogenitāte: darbi un teksti bieži ir salikti no šķietami neatkarīgām daļām, nerādīdami skaidru, vienotu stāstu.
• Valodas un diskursa analīze: uzmanība tam, kā valoda veido realitāti un ietekmē to, ko uzskatām par "patiesu".
• Simulakrums un hiperreālisms: idejas (piem., no Jean Baudrillard) par to, ka mūsdienu sabiedrībā reprodukcijas un mediju attēli bieži aizstāj vai pārsniedz “reālo”.

Prakse — māksla, literatūra, arhitektūra

Postmodernisms ietekmēja dažādas radošās jomas. Tas apšauba autoritātes monopolus nozīmju noteikšanā:

• Māksla un vizuālā kultūra: postmodernā māksla izmanto citēšanu, kolažu, konceptuālus paņēmienus un ironiju; parādās interese par populāro kultūru, reklāmu un masmediju ietekmi (vizuālo mākslu, mūziku).
• Literatūra: rakstnieki izmanto fragmentu struktūras, metatekstualitāti un daudzlaidu balsis, piemēram, Satīru, parodiju vai ne-lineāru sižetu (literatūra).
• Arhitektūra: sākotnēji termins "postmodernisms" tika pielietots arhitektūras diskusijās. Pretstatā modernisma tukšajām, kastveida fasādēm, postmodernā arhitektūra bieži izmanto ornamentus, vēsturiskus atsauces elementus un spēli ar formām.

Terminu postmodernisms bieži piemin, runājot par citām cilvēku darbības jomām — kritiku un teorētiskām disciplīnām —, tostarp filozofijā, socioloģijā, valodniecību, dizainā, vēsturē un jurisprudencē. Šīs jomas izmanto postmodernās domas instrumentus, lai analizētu, kā zināšanas, varas struktūras un identitātes tiek veidotas un uzturētas.

Vēsturisks konteksts un ietekme

Postmodernisma attīstība ir saistīta ar reakciju pret modernismu un ar šaubām par nevainojamu progresu, kas dominēja no apgaismības laikmeta līdz 20. gadsimta vidum. Modernitātes ticība tam, ka zinātne un tehnoloģisks progess automātiski uzlabos sabiedrību (acīmredzot pēc industriālās revolūcijas) tika kritiski izvērtēta: daudzi atzina, ka industrializācija un tehnoloģiju attīstība nav visiem nesusi labumu vienādi.

Postmodernisms īpaši nostiprinājās 20. gadsimta otrajā pusē — dažviet to sauc par postmodernitāti — un tas sakrita ar sociālām pārmaiņām, globalizāciju, mediju eksploziju un pakalpojumu ekonomikas izplešanos (industriālās -> pakalpojumu ekonomiku). Tāpat postmodernisms skāra ikdienas dzīvi: mainījās domas par mīlestību, laulībām un populāro kultūru un par to, ka Rietumu pasaules sabiedrībās notiek pāreja no rūpniecības uz pakalpojumiem.

Atsevišķi piemēri un autori

Filozofijā nozīmīgi postmodernisma domātāji ir bijuši Jean-François Lyotard (metanaratīvu kritika), Jacques Derrida (dekonstrukcija), Michel Foucault (varas un zināšanu attiecību analīze) un Jean Baudrillard (simulakrums, hiperreālisms). Literatūrā un mākslā postmodernas iezīmes redzamas autoru darbos, kuri izmanto intertekstualitāti, ironiju un spēli ar žanriem (piemēram, Borges, Thomas Pynchon, Italo Calvino). Arhitektūrā postmodernā kustība izpaudās caur arhitektiem, kuri centās atgriezt ornamentu, vēsturisku atsauču un kontekstu nozīmi.

Kritika un diskusijas

Postmodernismam ir gan atbalstītāji, gan sīvi kritiķi. Galvenie iebildumi ir:

• Relatīvisms un morāles sekas: kritiķi norāda, ka radikāls relativisms var vājināt kritisku rīcību un atbildību, jo, ja nav kopēju kritēriju, ir grūti aizstāvēt tiesības vai ētiskas normas.
• Nihilisms: daži apgalvo, ka postmodernisms noved pie nihilisma — idejas, ka neko nevar uzskatīt par jēgpilnu vai patiesu. Taču daudzos postmodernos darbos tiek uzsvērta, ka diskusija un daudzbalsība var būt produktīvas, pat ja nav vienas "galīgās" patiesības.
• Praktiskas sekas: diskusijas par varu un valodu var šķist teorētiskas, bet to ietekme uz politiku, tiesībām un sabiedrību ir reāla; kritiķi apgalvo, ka postmodernisms dažkārt nespēj piedāvāt skaidras rīcības vadlīnijas.

Kā domāt par postmodernismu šodien

Daži pētnieki uzskata, ka postmodernisms kā konkrēta kultūras kopa ir zaudējis aktualitāti vai transformējies, īpaši literatūrā. Citi apgalvo, ka postmodernās prakses (pastiche, ironija, mediju refleksivitāte) turpina ietekmēt mūsdienu kultūru un digitālo vidi. Postmodernisms pats par sevi bieži atsakās no vienas stingras definīcijas — tas mudina salīdzināt, kritiski analizēt un atzīt domu daudzveidību.

Īsumā: postmodernisms nav vienkārši "viss ir relatīvs" — tas ir komplekss intelektuāls un estētisks uzstādījums, kas skar to, kā mēs domājam par patiesību, mākslu, vēsturi un sociālo progresu. Tas vērš uzmanību uz to, ka jēdzieni un zināšanas ir konstruētas, ka vairākas perspektīvas pastāv blakus un ka kritiska, atvērta saruna var būt turpinājums zinošai rīcībai, nevis tās pretruna.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir postmodernisms?

J: Ar ko postmodernisms atšķiras no objektivitātes?

J: Kam ticēja modernisti?

J: Ko postmodernisms saka par sociālo progresu?

Kādas jomas ir ietekmējis postmodernisms?

J: Kad postmodernisma idejas kļuva izplatītas?

J: Vai postmodernisms joprojām ir aktuāls mūsdienās?

Meklēt pēc burta