Mišels Fuko

Mišels Fuko (Michel Foucault, 1926. gada 15. oktobris - 1984. gada 25. jūnijs) bija franču filozofs un vēsturnieks. Viņš rakstīja par daudzām tēmām un ietekmēja daudzus citus domātājus.

Fuko pētīja tādas institūcijas kā psihiatriskās nodaļas, slimnīcas, skolas un cietumi, lai noskaidrotu, kā tās ietekmē tajās dzīvojošos cilvēkus. Viņš bija gejs. Viņš pētīja arī seksualitātes vēsturi un vēlāk rakstīja par homoseksualitāti.

Viņu bieži dēvē par postmodernistu vai poststrukturālistu filozofu. Daži filozofi apgalvo, ka dažas no viņa idejām ietekmējis eksistenciālisms. Tomēr Fuko noraidīja visus šos apzīmējumus.

Agrīnā dzīve

Fuko dzimis 1926. gadā Puatjē, Francijā. Viņa tēvs Pols Fuko bija ķirurgs. Viņš mācījās jezuītu Collège Saint-Stanislas. Pēc Otrā pasaules kara Foucault studēja École Normale Supérieure. Studējot universitātē, viņš saslima ar depresiju un mēģināja izdarīt pašnāvību.

Fuko ļoti interesējās par psiholoģiju. Viņš ieguva grādu filozofijā un psiholoģijā. No 1950. līdz 1953. gadam Fuko bija Francijas Komunistiskās partijas biedrs. Viņš izstājās no Komunistiskās partijas, jo bija sarūgtināts par visiem cilvēkiem, kurus Staļins nogalināja Padomju Savienībā.

Universitātes profesors

Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā viņš mācīja École Normale. Pēc tam viņš sāka pasniegt psiholoģiju Lilles Universitātē. 1954. gadā Fuko publicēja savu pirmo grāmatu Maladie mentale et personnalité. Piecdesmito gadu vidū viņš strādāja Varšavas Universitātē un Hamburgas Universitātē.

1960. gadā viņš atgriezās Francijā un kļuva par filozofijas profesoru Klermonas-Ferānas Universitātē. 60. gadu vidū kopā ar mīļoto pārcēlās uz Tunisu (Ziemeļāfrikā) un ieguva darbu kā pasniedzējs Tunisas Universitātē. 1966. gadā viņš publicēja grāmatu Les Mots et les choses (Lietu kārtība), kas bija ļoti populāra. 1968. gadā viņš atgriezās Francijā, kur publicēja grāmatu L'archéologie du savoir (Zināšanu arheoloģija).

1960. gadu beigās, pēc tam, kad Francijā bija vērienīgi studentu protesti un nemieri, Francijas valdība izveidoja jaunu eksperimentālu universitāti Vincennā. Fuko kļuva par tās filozofijas katedras pirmo vadītāju. Fuko pievienojās studentiem, kas ieņēma administratīvās ēkas un cīnījās ar policiju.

1970. gadā Fuko kļuva par Francijas Koledžas (Collège de France) profesoru domas sistēmu vēstures katedrā. Tagad viņa politiskā iesaiste pieauga. Viņa mīļākais vīrietis Deferts pievienojās ultramaoistiskajai Proletariāta partijai (GP). Pēc tam Fuko uzrakstīja darbu "Disciplinēt un sodīt" (Surveiller et Punir) par cietumiem un skolām.

Pēdējie gadi

70. gadu beigās Fuko rakstīja grāmatas par seksualitātes vēsturi. Vairāk laika Fuko sāka pavadīt Amerikas Savienotajās Valstīs, Bufalo universitātē. 1978. gadā Fuko devās tūrē uz Irānu, lai atbalstītu jauno revolucionāro islāma valdību. Fuko nomira no AIDS izraisītas slimības Parīzē 1984. gada 26. jūnijā.

Tulkotie raksti

Galvenie Fuko darbu krājumi, kas tulkoti angļu valodā, ir šādi:

Valoda, pretatmiņa, prakse, ko rediģēja Donalds F. Bouchard (1977).
"Power/Knowledge", ko rediģēja Kolins Gordons (1980).
The Foucault Reader, redaktors Paul Rabinow (1984)
Politics, Philosophy, Culture, edited by Lawrence D. Kritzman (1988)
Foucault Live (2nd Ed.), rediģējis Sylvère Lotringer (1996)
Patiesības politika, sastādījis Silvērs Lotrinžers (Sylvère Lotringer, 1997).
Ētika : subjektivitāte un patiesība (Essential Works Vol. 1), redaktors Paul Rabinow (1997)
Estētika, metode, epistemoloģija (Essential Works Vol.2), rediģējis James D. Faubion (1998)
Power (Essential Works Vol. 3), rediģējis James D. Faubion (2000)
The Essential Foucault, redaktori Paul Rabinow un Nikolas Rose (2003).