Eksistenciālisms
Eksistenciālisms ir filozofisks runas veids. Tajā cilvēks ar savu gribu un apziņu tiek uzskatīts par cilvēku, kas atrodas priekšmetu pasaulē, kurai nav šo divu daļu. Tas, ka cilvēks apzinās savu mirstību un viņam ir jāpieņem lēmumi par savu dzīvi, ir eksistenciālisma būtība.
To aizsāka dāņu filozofs Sērens Kirkegors (Søren Kierkegaard, 1813-1855). Tā attīstījās 20. gadsimtā, un tā bija ateistiska filozofija (lai gan Kjerkegors bija dziļi ticīgs cilvēks). Lielākā daļa tās galveno domātāju un rakstnieku bija Eiropā. Sartrs, piemēram, lielāko daļu Otrā pasaules kara pavadīja Vācijas gūstekņu nometnē, lasot Heidegera filozofiju. Kad viņš iznāca ārā, viņš nolasīja lekciju "Eksistenciālisms un humānisms". Šo agrīno lekciju, iespējams, ir vieglāk lasīt nekā viņa vēlāko darbu.
Daudzas reliģijas un filozofijas (domāšanas veidi par pasauli) apgalvo, ka cilvēka dzīvei ir jēga (vai mērķis). Taču eksistenciālisma piekritēji uzskata, ka pasaulei un cilvēka dzīvei nav nozīmes, ja vien cilvēki tai nepiešķir jēgu: "eksistence ir pirms būtības". Tas nozīmē, ka mēs atrodam sevi eksistējošus pasaulē, un tad mēs paši sev piešķiram jēgu jeb "būtību". Kā teica Sartrs: "Mēs esam notiesāti būt brīvi." Tas nozīmē, ka mums nav citas izvēles, kā vien izvēlēties, un ka mēs esam pilnībā atbildīgi par savu izvēli. Var teikt arī tā, ka mēs vienmēr izdarām izvēli, pat ja to neapzināmies.
Eksistenciālisti uzskata, ka mūsu cilvēka "būtība" jeb "daba" (veids, kā būt pasaulē) ir vienkārši mūsu "eksistence" (esamība pasaulē). Vienkāršāk sakot, cilvēka "būtība" jeb tas, kas padara cilvēku par "cilvēku", nav saistīts ar dabu vai nekontrolējamiem apstākļiem; drīzāk cilvēka būtība patiesībā ir tikai tas, ko mēs paši izvēlamies par to padarīt. Tas nozīmē, ka vienīgā daba, kas mums kā cilvēkiem ir, ir daba, ko mēs paši sev radām. Līdz ar to eksistenciālisti uzskata, ka cilvēka rīcībai vai izvēlei ir ļoti liela nozīme. Viņi uzskata, ka katram cilvēkam pašam ir jāizlemj, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir labs un kas slikts.
Cilvēki, kas tic eksistenciālismam, uzdod tādus jautājumus kā "kā tas ir būt cilvēkam (personai) pasaulē?" un "kā mēs varam saprast cilvēka brīvību (ko nozīmē cilvēkam būt brīvam)?". Eksistenciālisms bieži tiek saistīts ar negatīvām emocijām, piemēram, trauksmi (uztraukums), bailēm (ļoti spēcīgas bailes) un mirstīgumu (apziņa par savu nāvi). Daži eksistenciālisti, piemēram, Sartrs un Heidegers, uzskata, ka pārdomas par šīm emocijām palīdz cilvēkiem izvēlēties veidu, kā viņi vēlas dzīvot savu dzīvi.
Eksistenciālismu dažkārt jauc ar nihilismu. Tas atšķiras no nihilisma, taču tam ir līdzība. Nihilisti uzskata, ka cilvēka dzīvei vispār nav jēgas (jeb mērķa); eksistenciālisms saka, ka cilvēkam pašam jāizvēlas savs mērķis.
Žans Pols Sartrs (1905-1980), viens no vadošajiem eksistenciālisma filozofiem.
Eksistenciālisms filmās
Ingmārs Bergmans 1957. gadā uzņēma filmu "Septītais zīmogs". Tajā ir attēlots vēlo viduslaiku drūmais un drūmais laiks, ko izraisīja melnais mēris, bads, Simtgadu karš starp Franciju un Angliju un pāvesta šķelšanās.
1976. gada filmā "Taksists" (kurā spēlē aktieris Roberts De Niro) ir eksistenciālas idejas. Galvenais varonis jūtas skumjš un vientuļš, jo nespēj saprast pasauli. Žana Luka Godāra "Vivre sa vie (filma)" un Federiko Fellīni "8 1/2" ir spilgti eksistenciālisma modes piemēri Eiropā 50. gadu sākumā, kas ietekmēja tādas amerikāņu filmas kā "Vieglais braucējs" vai "Absolvents" 60. gados.
"I Heart Huckabees" ir Deivida O. Rasela (David O. Russell) 2004. gada filma. Filmas centrā ir vīrietis, kurš nolīgst divus eksistenciālus detektīvus, lai noskaidrotu savu "sakritību". Viņš satiek savu "otru" un tiek kārdināts ar eksistenciālisma tumšo pusi.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir eksistenciālisms?
A: Eksistenciālisms ir domāšanas veids, kas koncentrējas uz to, ko cilvēkiem nozīmē eksistēt. Tas ir filozofisks virziens, kas nodarbojas ar nihilistiskām problēmām, bet kopumā joprojām ir sava veida antinihilisms. Tajā teikts, ka cilvēkiem ir griba un apziņa, bet viņi dzīvo pasaulē, kurā tā nav. Eksistenciālisms balstās uz pieņēmumu, ka cilvēkam ir jāizdara izvēle attiecībā uz savu dzīvi, vienlaikus apzinoties, ka viņš ir mirstīgs.
J: Kas aizsāka eksistenciālismu?
A: Eksistenciālisma aizsācējs bija dāņu filozofs Sרrēns Kjerkegors (1813-1855).
Vai eksistenciālisms apgalvo, ka cilvēka dzīvei ir jēga vai mērķis?
Atbilde: Nē, eksistenciālisti uzskata, ka pasaulei un cilvēka dzīvei nav nozīmes, ja vien cilvēki tai nepiešķir jēgu. Viņi uzskata, ka mēs atrodam sevi eksistējošus pasaulē, un tad mēs paši sev piešķiram jēgu jeb "būtību".
J: Ar ko tas atšķiras no nihilisma?
Atbilde: Nihilisti uzskata, ka cilvēka dzīvei vispār nav jēgas vai mērķa, savukārt eksistenciālisti apgalvo, ka cilvēkam pašam jāizvēlas savs mērķis.
J: Kādas emocijas bieži vien ir saistītas ar eksistenciālismu?
A: Eksistenciālisms bieži ir saistīts ar negatīvām emocijām, piemēram, trauksmi (uztraukums), bailēm (ļoti spēcīgas bailes) un mirstīgumu (apziņa par savu nāvi).
J: Ko eksistenciālisti domā par izvēles izdarīšanu?
A: Eksistenciālisti uzskata, ka mūsu rīcība vai izvēle ir ļoti svarīga, jo viņi uzskata, ka vienīgā daba, kas mums kā cilvēkiem ir, ir tā, ko mēs paši sev radām. Tāpēc viņi uzskata, ka katram cilvēkam pašam jāizlemj, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir labs un slikts.
