Eksistenciālisms ir plaša filozofiska virziena nosaukums, kas koncentrējas uz indivīda dzīvi kā apzinātu, brīvu un atbildīgu esamību. Tas uzsver subjektivitāti, izvēli un to, ka cilvēks vispirms eksistē un tikai pēc tam veido savu "būtību". Tradicionāli eksistenciālisms pētīja, kā cilvēks ar savu gribu un apziņu orientējas pasaulē, kas pati par sevi nav apveltīta ar paredzētu jēgu. Būtiski eksistenciālisma temati ir cilvēka brīvība, izvēles neatgriezeniskums, atbildība un apziņa par mirstību.

Virziena pirmsākumi saistās ar 19. gadsimta domātājiem, visbiežāk minot dāņu filozofu Sērens Kirkegors (Søren Kierkegaard, 1813-1855). Eksistenciālisms tālāk attīstījās 20. gadsimtā un guva gan reliģiskas, gan sekulāras versijas; daudzos gadījumos tas tika saistīts ar ateistiska orientāciju, lai gan daži agrīnie pārstāvji — piemēram, Kjerkegaards — bija nopietni ticīgi. Lielākā daļa klasisko eksistenciālisma pārstāvju un rakstnieku darbojās Eiropā. Piemēram, Sartrs, kurš pieredzēja Otrā pasaules kara laiku — daļēji lasīdams Heidegera darbu pat vācu gūstekņu nometnē — vēlāk publicēja pazīstamu lekciju "Eksistenciālisms un humānisms", kas ir pieejamāks iepazīšanai nekā daži viņa garie filozofiskie traktāti. Sartra domāšana bija viena no centrālajām 20. gs. eksistenciālisma formām.

Galvenās idejas

Eksistenciālisms ietver vairākas atkārtotas tēmas un apgalvojumus:

  • Eksistence ir pirms būtības. Cilvēks vispirms parādās pasaulē, un tikai vēlāk — caur rīcību un izvēlēm — veido savu identitāti un dzīves jēgu.
  • Brīvība un atbildība. Mēs esam brīvi izvēlēties, bet brīvība vienlaikus nozīmē pilnu atbildību par sekām; Sartra izteikums "Mēs esam notiesāti būt brīvi" uzsver šo neizbēgamību.
  • Autentiskums un "slikta ticība" (franc. mauvaise foi). Autentiska dzīve nozīmē atzīt savu brīvību un rīkoties saskaņā ar to; "slikta ticība" — mānīga sevis apmuļķošana, izvairoties no atbildības.
  • Trauksme, absurds un mirstība. Apziņa par bezgalīgu izvēļu nepieciešamību, nāves neizbēgamību un pasaules jēgas trūkumu var radīt trauksmi, bailes) un apziņu par savu apziņa par savu nāvi). Eksistenciālisti bieži redz šīs sajūtas kā motivatorus pārdomāt dzīves izvēles.
  • Subjektivitāte. Patiesība par cilvēku dzīvi nav tikai abstrakta doktrīna; tā iet caur individuālo pieredzi un izvēli.

Dažādas īstenības un domātāji

Eksistenciālisms nav vienveidīgs. Pastāv gan kristīgā (piem., Kjerkegaards), gan ateistiskā (piem., Sartrs, daļēji Camus) pieeja. Galvenie autori, kas bieži tiek saistīti ar eksistenciālismu, ir:

  • S. Kierkegaard — uzsvēra ticības un individuālas izvēles nozīmi;
  • M. Heidegger — pētīja "būtību" un "būt pie pasaules" (Dasein) no fenomenoloģiskas skatupunkta;
  • J.-P. Sartre — attīstīja ideju par brīvību, atbildību un "sliktu ticību";
  • S. de Beauvoir — analizēja eksistenciālisma ētiku un sievietes stāvokli;
  • A. Camus — rakstīja par absurda tēmu un cilvēka centieniem rast jēgu bez apliecinātas dievišķas iekārtas;
  • K. Jaspers, M. Buber, G. Marcel — katrs pievienoja savas teoloģiskas, dialogiskas vai eksistenciālas nianses.

Ietekme un pielietojums

Eksistenciālisms ietekmēja ne tikai filozofiju, bet arī literatūru, teātri, mākslu, psihoterapiju (eksistenciālā psihoterapija) un politisko domāšanu. Rakstnieki un dramaturgi izmantoja eksistenciālistiskos motīvus, lai attēlotu varoņu iekšējo krīzi, brīvības dilemmas un meklējumu pēc autentiskuma. Dažās profesionālajās terapijā tas palīdz klientiem pievērsties brīvības, atbildības un dzīves izvēļu apzināšanai.

Attiecības ar citām skolām un kritika

Eksistenciālisms bieži tiek salīdzināts ar nihilismu. Galvenā atšķirība ir tāda: nihilisms bieži apgalvo, ka dzīvei vispār nav jēgas, bet eksistenciālisms saka, ka jēgu cilvēks var un ir aicināts radīt pats. Kritiķi norāda uz vairākām problēmām:

  • pārāk liela uzsvara liekšana uz individuālo subjektivitāti un iespējama ētikas relativizācija;
  • skaidrības trūkums par to, kā konkrēti noteikt "labu" vai "pareizu" rīcību, ja viss ir individuāla izvēle;
  • dažkārt pesimisms vai dramatizēta negatīvo emociju valorizācija.

Kopsavilkums

Eksistenciālisms aicina uz apzinātu dzīvi: atzīt savu brīvību, pieņemt atbildību par izvēlēm un censties dzīvot autentiski, neslēpjoties no trauksmes, mirstības vai neziņas. Tas nav vienmēr viegls vai optimistisks skatījums, taču tas uzsver cilvēka spēju radīt jēgu un nozīmi paša dzīvē, nevis gaidīt to no ārējiem mehānismiem vai autoritātēm.