Iapetus okeāns pastāvēja neoproterozojā un paleozojā (pirms apmēram 600 līdz 400 miljoniem gadu). Tas atradās dienvidu puslodē starp trim paleokontinentiem — galvenokārt starp Lauruzija, Euramerika, un Baltiku/Avaloniju — un bija nozīmīgs okeānisks baseins, kas vēlāk pilnībā aizvērās, kad šie kontinenti satuvinājās. Okeāns izzuda, kad trīs kontinenti apvienojās, veidojot vienu lielu sauszemes masu; šim lielajam kontinentam dažkārt tiek lietoti nosaukumi, piemēram, Lauruzija vai Vecais sarkano smilšu kontinents.

Veidošanās, eksistence un slēgšanās

Iapetus okeāns radās, kad iepriekšējie kontinentu bloki atkāpjās viens no otra un atvēra okeānu starp tiem. Tās laikā okeāna dibenā uzkrājās sedimenti, veidojās vulkāniskie lavas plati un izveidojās dziļūdens nogulumi. Okeāna slēgšanos izraisīja plākšņu tektonika: okeāna garozas subdukcija gar vienu vai vairākām malām, akrēcijas joslu (piekrastes nogulumu) veidošanās un galu galā kontinentu sadursmes. Šīs sadursmes izraisīja liela mēroga orogēnijas (piem., takoniskā un kaledoniskā orogēnija), kuģojot un kraujot okeāna garozi, līdz Iapetus pazuda un tika aizvietots ar kopīgu kontinenta masu.

Iapeta šuve un tās nozīme

19. gadsimta sākumā amerikāņu paleontologs Čārlzs Doolītls Volkots (Charles Doolittle Walcott) pamanīja atšķirības agrīnā paleozoja bentisko trilobītu sugās abpus līnijai, ko vēlāk nosauca par Japeta šuvi. Šī bioloģiskā sadalījuma atšķirība — dažādas faunas grupas Iapeta okeāna abos krastos — deva norādi par seno okeānu pastāvēšanu.

Saskaņā ar modernu plākšņu tektonikas izpratni, Iapeta šuve ir ģeoloģiska zona, kurā sastopas iepriekš atšķirīgi kontinenta bloki un kurā reģistrējas aizvēsturiskā okeāna garozas pazīmes: ofiolīti (okeāna garozas fragmenti), akrēcijas kompleksi, metamorfiskie ieži un liela mēroga kalni, kas radušies sadursmju laikā. Šī šuve iezīmē vietu, kur Iapetus noslēdzās un kur kontinentu robežas sakrita.

Bioloģiskie un ģeoloģiskie pierādījumi

Tā sauktā "Klusā okeāna fauna" Laurentijā, kas sastopama Skotijā un Ņūfaundlendas rietumu daļā, ievērojami atšķīrās no tā, kas sastopama Baltijā, ko bieži dēvē par "Atlantijas okeāna faunu". Pēdējā ir sastopama Britu salu dienvidu daļā un Ņūfaundlendas austrumos. Šīs faunas atšķirības, kopā ar stratigrāfiskiem un paleomagnetiskiem datiem, norādīja, ka Agrīnā paleozoja laikā starp šīm zonām bija plašs okeāns. Ģeologi 20. gadsimta sākumā uzskatīja, ka starp Skotiju un Angliju agrīnajā paleozoja periodā bija izveidojusies liela ieplaka, tā sauktā ģeosinklīna, kas abas puses turēja nošķirtas; mūsdienu interpretācijā šīs zonas atbilst atvērtam okeānam un vēlākai sadursmei.

Kur Iapeta šuvi var redzēt mūsdienās

Iapeta šuve un ar to saistītie ieži ir identificēti vairākos reģionos, kas mūsdienās atrodas pa abām Platuma pusēm, piemēram:

  • Skotija — gar Lielā Grēdauga (Great Glen) un citām kalnu joslām, kas saistītas ar kaledonisko orogēniju;
  • Anglija un Velsa — vietās, kur redzami ieži un stratigrāfija, kas neatbilst tuvākajiem kontinenta blokiem;
  • Ņūfaundlenda un Labradors (Kanāda) — kur satiekas Laurentijas un Avalonijas atsevišķie bloki;
  • Skandināvija un Ziemeļeiropa — kur kaledoniskās rotācijas un pēcmontāžas atstājušas liecības par seno šuvi.

No mūsdienu Atlantijas līdz Iapetus

Iapetus okeāns tomēr nav tiešs mūsdienu Atlantijas okeāna priekštecis, taču tā ģeogrāfiskā lokācija un dalīšana starp kontinenta blokiem ir līdzīga tam, kā vēlāk attīstījās Atlantija. Ar plākšņu pārvietošanos un vēlām pārgrupēšanām kontinenti aizgāja cauri vairākiem posmiem (Pangejas izveidošanās un sabrukums), kā rezultātā radās jauni okeāni un seno okeānu šuves saglabājās kā ģeoloģiskas liecības.

Kopsavilkums

Īsi sakot, Iapetus okeāns bija būtisks paleozoiskās Zemes sastāvdaļa, kas pastāvēja aptuveni no 600 līdz 400 Ma, atdalot dažādus paleokontinentus. Tā slēgšanās un saistītā Iapeta šuve atstāja skaidras ģeoloģiskas un paleontoloģiskas liecības (atšķirīgas faunas, ophiolītus, orogēnijas), kuras ļauj pētniekiem rekonstruēt Zemes tālās tektoniskās un bioloģiskās vēstures posmus.