Ledus deja — daiļslidošanas disciplīna: noteikumi, sacensības, vēsture
Ledus deja — daiļslidošana: uzzini noteikumus, sacensības, vēsturi, deju stilus, prasības pāriem un olimpisko attīstību vienā pārskatā.
Dejas uz ledus ir daiļslidošanas veids, kas tieši saistīts ar balles dejām un uzsver ritmu, pāra saskaņu un muzikālo interpretāciju. Tās pirmās oficiālās sacensības notika Pasaules daiļslidošanas čempionātā 1952. gadā, bet par ziemas olimpisko spēļu medaļu sporta veidu dejas uz ledus kļuva 1976. gadā. Tāpat kā pāru daiļslidošanā, dejotāji sacenšas kā pāris — vīrietis un sieviete — taču disciplīnas raksturs un noteikumi atšķiras.
Kas raksturo dejas uz ledus
Dejas uz ledus izceļas ar to, ka uzsvars tiek likts uz soļiem, pāreju tīrību, ritmisku precizitāti un partneru saskaņu. Atšķirībā no pāru slidošanas, kurā ir daudz lēcienu un meistarīgi triki (piem., metienu lēcieni), dejas uz ledus izmanto tikai dejas imitējošas figūras un elementus. Dejotāji parasti stāv cieši kopā vai kontaktā, un viņiem nav atļauts veikt metienus vai lielus lēcienus, kas raksturīgi pāru un sacensību daiļslidošanai.
Noteikumi un galvenie elementi
Dejas uz ledus noteikumi nosaka gan obligātus elementus, gan stilistiskās prasības:
- Dejas soļu un soļu secību (step sequences) — sarežģītas kāju kombinācijas un pārejas, kuras vērtē pēc precizitātes un grūtības.
- Twizzles — ātras, vienā plānā veiktas griešanās kombinācijas abiem partneriem, kas jāsaskaņo ļoti precīzi.
- Pacēlumi (liftsi) — atļauti, tomēr ar stingriem ierobežojumiem: pacēluma augstums un laiks ir reglamentēti, un pārāk augsti vai bīstami pacēlumi nav pieļaujami. Pacēlumi nedrīkst būt līdzīgi pāru daiļslidošanas metieniem (throws).
- Pattern/ritma dejas — noteiktas dejas ar konkrētu soļu un ritma prasībām (agrāk obligātās dejas); mūsdienās ISU noteikumi paredz specifiskas ritma prasības noteiktajā sacensību daļā.
- Hronometriskie un stilistiskie ierobežojumi — katrai sacensību daļai ir noteikts laiks un prasības attiecībā uz muzikālo stilu un tempa atbilstību.
Sacensību formāts un vērtēšana
Mūsdienu starptautiskajās sacensībās dejas uz ledus parasti ir sadalītas divās programmās: īsā programma (tagad bieži saukta par Rhythm Dance) un brīvā deja (Free Dance). Rhythm Dance ietver noteiktu ritmu vai stilu prasības, kurās jāiekļauj konkrētas kustības, bet Free Dance dod plašākas radošās brīvības, ļaujot pāriem uzsvērt savu raksturu un horeogrāfiju.
Sacensību vērtēšana notiek pēc Starptautiskās slidotāju savienības (ISU) punktu sistēmas: kopējā atzīme tiek veidota no tehniskā elementa punktiem (TES) un programmas komponentu punktiem (PCS). Katram elementam ir bāzes vērtība, un to koriģē ar izpildes vērtējumu (GOE). Programmas komponentu daļa vērtē tādus aspektus kā muzikālo interpretāciju, pāra saskaņu, kompozīciju un izpildījuma kvalitāti.
Vēsture un attīstība
Dejas uz ledus saknes meklējamas balles deju tradīcijās, kas tika pielāgotas ledum, un disciplīna pamazām attīstījās 20. gadsimta pirmajās pusēs. Tā oficiāli iekļuva pasaules čempionātā 1952. gadā, bet 1976. gadā kļuva par olimpisko sacensību disciplīnu. Laika gaitā tehnoloģijas, mūzikas stili un noteikumi ir mainījušies — radot jaunas prasības un elementus, piemēram, ritma programmas ieviešanu un stingrāku elementu klasifikāciju.
Tradicionāli dejas uz ledus bija pirmā daiļslidošanas disciplīna, kurā oficiālajās sacensībās pieļāva vokālo mūziku; vēlāk ISU paplašināja vokālās mūzikas izmantošanas iespējas arī citās disciplīnās, bet dejas uz ledus joprojām īpaši akcentē muzikālo interpretāciju un izpildījuma tēlu.
Slaveni pāri un nozīmīgums
Dejas uz ledus ir devušas pasaules slaveniem pāriem, kuri popularizējuši disciplīnu ar izteiksmīgām programmām un inovācijām horeogrāfijā. Piemēri (bez pilnīga saraksta) ietver tādus pārus, kuru sacensību un koncertprogrammas piesaistījušas plašu skatītāju interesi un ietekmējušas deju attīstību uz ledus.
Prakse un drošība
Treniņos dejotāji fokusējas uz kāju tehniku, pāreju tīrību, izturību un partneru drošību pacēlumos. Kostīmi un rekvizīti tiek izvēlēti tā, lai nekavētu kustības un neapdraudētu slidotājus — lieliem priekšmetiem uz ledus sacensībās nav vietas. Tiesneki un treneri rūpējas arī par to, lai elementi atbilstu noteikumiem un būtu droši publikas un sportistu veselībai.
Dejas uz ledus ir unikāla daiļslidošanas disciplīna, kurā savijas tehniskās prasmes ar dejas estētiku un muzikālo stāstījumu, radot izteiksmīgas un emocionālas sacensību programmas.
Paso doble uz ledus: Luca Lanotte & Anna Cappellini. Ievērojiet stilu
Pacēlājs dejās uz ledus (Free Dance sadaļa). Pievērsiet uzmanību ķermeņa veidošanai
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir dejas uz ledus?
A: Dejas uz ledus ir daiļslidošanas veids, kas atgādina balles dejas, kur vīrietis un sieviete sacenšas kā pāris.
J: Kad notika pirmās deju uz ledus sacensības?
A: Pirmās sacensības dejās uz ledus notika Pasaules daiļslidošanas čempionātā 1952. gadā.
J: Kad dejas uz ledus kļuva par oficiālu ziemas olimpisko spēļu sporta veidu, kurā tiek izcīnītas medaļas?
A: Dejas uz ledus kļuva par oficiālu ziemas olimpisko spēļu medaļu sporta veidu 1976. gadā.
J: Kāda ir galvenā atšķirība starp dejām uz ledus un slidošanu pārī?
A: Dejas uz ledus ierobežo figūras līdz dejas imitējošām figūrām, pieprasa, lai slidotāji atrastos cieši kopā, un nepieļauj lēcienus. Tikmēr pāru slidošanā nav ierobežota dejas imitēšana, ir atļauti lēcieni un metieni, un slidotājiem nav jāpaliek cieši kopā.
Vai dejās uz ledus ir noteiktas dejas?
A: Jā, dejās uz ledus ir noteiktas dejas, kuru stilam jābūt atbilstošam dejas veidam.
J: Vai dejās uz ledus ir brīvās dejas?
A: Jā, dejās uz ledus ir brīvo deju sadaļa, kurā atļauts pacelties līdz plecu līmenim.
J: Vai dejas uz ledus ir vienīgais daiļslidošanas veids, kurā oficiālajās sacensībās ir atļauta vokālā mūzika?
A: Jā, dejas uz ledus ir vienīgais daiļslidošanas veids, kurā oficiālajās sacensībās ir atļauta vokālā mūzika.
Meklēt