Džems
Ievārījums ir garšviela. To parasti gatavo no presētiem augļiem, cukura un dažreiz arī pektīna. Lielākā daļa ievārījumu ir vārīti. Pēc pagatavošanas ievārījumu parasti ievieto hermētiski noslēgtā burkā.
Parasti ievārījumā ir tikpat daudz cukura, cik augļu. Pēc tam abas daļas vāra kopā, veidojot želeju.
Eiropas Savienībā ir Džema direktīva (Padomes Direktīva 79/693/EEK, 1979. gada 24. jūlijs). Tajā ir noteikti minimālie standarti attiecībā uz "augļu" daudzumu ievārījumā, bet augļu definīcija tika paplašināta. Tas tika darīts, lai ņemtu vērā vairākus neparastus ES ražotus ievārījumu veidus. Šim nolūkam "augļi" ietver augļus, kurus parasti neuzskata par augļiem, piemēram, tomātus; augļus, no kuriem parasti neizgatavo ievārījumus, piemēram, melones un arbūzus; un dārzeņus, no kuriem dažkārt gatavo ievārījumus, piemēram, rabarberus (ēdamā kātu daļa), burkānus, saldos kartupeļus, gurķus un ķirbjus. Šo definīciju turpina piemērot arī jaunajā direktīvā - Padomes Direktīvā 2001/113/EK (2001. gada 20. decembris).
Saskaņā ar Kanādas pārtikas un zāļu regulu (CRC) ievārījuma un džema produktos jābūt vismaz 45 % no norādītā augļa un 66 % ūdenī šķīstošu cieto vielu. Turklāt tam var būt pievienots pektīns, pektīna preparāts vai skāba sastāvdaļa. Ir pieļaujams arī saprātīgs daudzums II klases konservanta, pH regulētāja un pretputojošas vielas. Tomēr ievārījums nedrīkst saturēt ābolus vai rabarberus.
Marmelāde ir ievārījums, kas gatavots no apelsīniem, un tajā parasti ir mīkstums un mizas.
Želeja atšķiras no ievārījuma, jo to gatavo galvenokārt no sulas, nevis no augļiem.
Augļu sviestus gatavo, lēni vārot augļus līdz gludai konsistencei.
Žoans Miro izmantoja kazenes ievārījumu kā mākslas mediju.
Džems kā želeja nav ne cieta, ne šķidra viela. Tas var saturēt augļu gabaliņus, kas ir cieta viela. Pēc atvēršanas un izņemšanas no ledusskapja želeja kļūst vairāk līdzīga šķidrumam un var sadalīties.
Trīs dažādas ievārījuma burciņas
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir džems?
A: Džems ir garšviela, ko gatavo no presētiem augļiem, cukura un dažreiz pektīna. Parasti to vāra un pēc tam iepilda hermētiski noslēgtā burciņā.
Q: Cik daudz cukura ir ievārījumā?
A: Lielākajā daļā ievārījumu ir tikpat daudz cukura, cik augļu.
J: Kādi ir minimālie standarti attiecībā uz "augļu" daudzumu ievārījumā saskaņā ar Eiropas Savienības ievārījumu direktīvu?
A: Saskaņā ar Eiropas Savienības ievārījumu direktīvu (Padomes Direktīva 79/693/EEK, 1979. gada 24. jūlijs) ir noteikti minimālie standarti attiecībā uz "augļu" daudzumu ievārījumā. Tas ietver augļus, kurus parasti neuzskata par augļiem, piemēram, tomātus; augļus, no kuriem parasti neizgatavo ievārījumus, piemēram, melones un arbūzus; un dārzeņus, no kuriem dažkārt gatavo ievārījumus, piemēram, rabarberus (ēdamā kātu daļa), burkānus, saldos kartupeļus, gurķus un ķirbjus.
Jautājums: Ko Kanādas pārtikas un zāļu noteikumi nosaka attiecībā uz ievārījumu?
A: Saskaņā ar Kanādas pārtikas un zāļu noteikumiem (CRC) ievārījuma sastāvā jābūt vismaz 45 % no norādītajiem augļiem un 66 % ūdenī šķīstošu cieto vielu. Turklāt tam var būt pievienots pektīns, pektīna preparāts vai skāba sastāvdaļa ar saprātīgu daudzumu II klases konservanta, pH regulētāja vai pretputojošas vielas, bet bez ābolu vai rabarberu piedevas.
J: Ar ko marmelāde atšķiras no citiem ievārījumu veidiem?
A: Marmelāde ir ievārījuma veids, ko gatavo no apelsīniem, kuriem parasti ir mīkstums un mizas, savukārt citus ievārījumu veidus parasti gatavo tikai no presētiem augļiem bez mīkstuma un mizām.
J: Ar ko želeja atšķiras no citiem ievārījumu veidiem?
A: Želeja atšķiras no citiem ievārījumu veidiem ar to, ka to lielākoties gatavo no sulas, nevis presētiem augļiem kā lielāko daļu citu ievārījumu veidu.
J: Kādam nolūkam Žoans Miro bija pazīstams ar to, ka izmantoja kazenes ievārījumu?
A: Žoans Miro izmantoja kazenes ievārījumu kā mākslas līdzekli.
