Apelsīns — C vitamīna avots: apraksts, uzturvērtība un izmantošana

Apelsīns ir citrusaugļu veids, ko cilvēki bieži ēd. Apelsīni ir ļoti labs C vitamīna avots. Apelsīnu sula ir svarīga daudzu cilvēku brokastu sastāvdaļa. "Saldie apelsīni", kas ir mūsdienās visbiežāk ēstie apelsīni, vispirms auga Dienvidāzijā un Austrumāzijā, bet tagad tie aug daudzviet citur pasaulē. Apelsīnu kultivēšana un selekcija gadsimtu gaitā ir radījusi daudz šķirņu ar dažādām smakām, mizas krāsām un augļu izmēriem — no ļoti saldiem līdz rūgtākiem (piem., pomerānčiem).

Apelsīni ir apaļi oranžas krāsas augļi, kas aug uz koka, kura augstums var sasniegt 10 metrus (33 pēdas). Apelsīnu kokiem ir tumši zaļas, spīdīgas lapas un mazi balti ziedi ar piecām ziedlapiņām. Ziedi smaržo ļoti saldi, kas piesaista daudz bišu, kuras nodrošina apputeksnēšanu un labu ražu.

Apelsīnam ir stingra, spīdīga, oranža miza. Augļa iekšpusē auglis ir sadalīts "segmentos", kuriem ir plānas, stingras miziņas, kas satur kopā daudzus mazus gabaliņus ar sulu iekšpusē. Apelsīnā parasti ir desmit segmentu, bet dažkārt to ir vairāk vai mazāk. Lielākās daļas apelsīnu veidu katra segmenta iekšpusē ir sēklas, ko sauc par "kauliņiem". Apelsīnu kokus var izaudzēt no kauliņiem, bet dažu veidu apelsīnu kokus var izaudzēt tikai no spraudeņiem (no koka nogriezts gabaliņš, kas ļauj izaugt saknēm). Segmenti un miziņa ir atdalīti ar baltu šķiedrainu šķiedrainu materiālu, ko sauc par "serdi". Lielākajai daļai apelsīnu veidu mizu var nomizot no serdes, un segmentus var atdalīt ar pirkstiem, lai tos varētu ēst. Dažiem apelsīniem mizu ir grūti atdalīt. Apelsīna miziņu bieži dēvē par "apelsīna miziņu".

Uzturvērtība (aptuveni uz 100 g)

• Enerģija: ~47 kcal
• Ogļhidrāti: ~11.8 g (tai skaitā cukuri ~9 g)
• Šķiedrvielas: ~2.4 g
• Olbaltumvielas: ~0.9 g
• Tauki: ~0.1 g
• C vitamīns: ~50–60 mg (atkarībā no šķirnes)
• Kālijs: ~160 mg

Apelsīni satur arī antioksidantus (piem., flavonoīdus), folātu un nelielu daudzumu B grupas vitamīnu. Precīzs sastāvs var atšķirties atkarībā no šķirnes un audzēšanas apstākļiem.

Veselības ieguvumi un piesardzība

Apelsīni ir vērtīgi veselībai galvenokārt augstā C vitamīna un šķiedrvielu satura dēļ. C vitamīns palīdz imūnsistēmai un kolagēna sintēzei, bet šķiedrvielas veicina gremošanu un palīdz stabilizēt cukura līmeni asinīs, ja apēsts kopā ar mīkstumu, nevis tikai kā sula. Tā kā apelsīnu sula satur koncentrētu cukuru, cilvēkiem ar cukura diabētu ieteicams dot priekšroku veselo augļu ēšanai vai konsultēties ar ārstu/par diabētologu par to, cik daudz sulas ir droši lietot.

Ir svarīgi atzīmēt, ka dažas rūgtās citrusaugļu šķirnes (piem., rūgtā apelsīna ekstrakti) var mijiedarboties ar medikamentiem; arī citrons un greipfrūts ir zināmi ar spēcīgām mijiedarbībām. Ja lietojat recepšu medikamentus, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Audzēšana un raža

Apelsīni vislabāk aug mērenā, subtropu klimātā ar sauli un labi drenētu augsni. Tie ir jutīgi pret salu — stiprs sals var bojāt ziedus un jaunus augļus. Parasti apelsīnu koki zied pavasarī, un ražas laiks atkarīgs no šķirnes (dažas šķirnes vāc rudenī, citas — ziemā vai agrā pavasarī). Daudzas komerciālās šķirnes tiek pavairotas ar spraudeņiem vai graftētas, lai saglabātu vēlamās īpašības (garšu, bezsēkļu augļus, izturību).

Izvēle, uzglabāšana un transportēšana

Izvēloties apelsīnus, pievērsiet uzmanību stingrai mizai ar vienmērīgu krāsu (mazāka iespēja, ka auglis ir pārgatavojis vai sacietējis). Smarža pie mizes norāda uz sulīgumu. Apelsīnus var glabāt istabas temperatūrā vairākas dienas vai ledusskapī līdz vairākām nedēļām; zemāka temperatūra palēnina nogatavināšanos. Tā kā miza ir stingra, apelsīni ir viegli transportējami, tos var sakraut kaudzēs vai pārnēsāt somās, pusdienu kastītēs un pārvadāšanas konteineros, tos viegli nesabojājot.

Gastronomija un izmantošana

Apelsīni ir daudzpusīgi: tos ēd svaigus, spiež sulu, izmanto salātos, desertos, mērces, konservē (ievārījumi, marmelādes), kā arī kandē miziņu. Apelsīnu miziņas rīvējumu (zest) lieto aromatizēšanai, bet eļļas, kas iegūtas no mizas, izmanto pārtikā, kosmētikā un aromterapijā.

Sugu un šķirņu īss pārskats

• Saldie apelsīni (Citrus sinensis) — visizplatītākie, paredzēti sulu spiešanai un patēriņam svaigā veidā (piemēram, 'Valencia', 'Navel', 'Hašmandīna' u.c.).
• Rūgtie apelsīni (Citrus aurantium) — izmanto rūgtās marmelādes, ēteriskajām eļļām un tradicionālajā medicīnā.
• Asiņainie apelsīni (blood oranges) — raksturojami ar sarkanīgu mīkstumu un īpašu garšas nokrāsu.

Kosmētika, tradicionālā medicīna un kultūra

Apelsīni un to ekstrakti plaši izmanto kosmētikā (ādas kopšana, aromāti) un tradicionālajās medicīniskajās praksēs dažādās pasaules vietās [nepieciešama atsauce]. Dažās kultūrās apelsīni simbolizē labklājību un svētību, tie bieži tiek dāvināti svētkos vai izmantoti svinību galda rotāšanai.

Oranžās krāsas nosaukums cēlies no augļa nosaukuma. Vārds "apelsīns" ir neparasts, jo tas ir viens no nedaudzajiem angļu valodas vārdiem, kam nav nekādas atskaņas. Etnolingvistiski augļa nosaukums latviešu valodā radies no citām Eiropas valodām (piem., vācu/holandiešu ietekmes), kas savukārt ir saistītas ar senākiem nosaukumiem Indijas un Persijas valodās.

Brīdinājumi un ieteikumi

• Ja Jums ir alerģija pret citrusaugļiem, izvairieties no apelsīnu lietošanas.
• Ja lietojat recepšu medikamentus, īpaši zarnu fermentu ietekmējošus (piem., dažus holesterīna līmeņa zāļu vai pretsāpju medikamentus), pajautājiet ārstam par iespējamu mijiedarbību.
• Lai samazinātu pesticīdu risku, apelsīnus pirms lietošanas rūpīgi nomazgājiet; ja plānojat izmantot miziņu, apsveriet bioloģisko ražošanu.

Apelsīni ir pieejams, universāls un uzturvielām bagāts auglis ar daudzām pielietojuma iespējām — no svaiga ēdiena un sulām līdz kulinārijas, kosmetoloģijas un tradicionālās medicīnas izmantošanai. Lai gan tie piedāvā daudzas veselības priekšrocības, jāievēro piesardzība pacientiem ar specifiskām veselības problēmām un jāvērtē cukura saturs, it īpaši sulām.

Vēsture

Apelsīnkoki tika ievesti Itālijā, Spānijā un Portugālē no Indijas 15. gadsimtā (1400. gados). Pirms tam Itālijā audzēja tikai skābos apelsīnus. Nosaukums cēlies no sanskrita vārda, kas pārņemts no persiešu un arābu valodas. No Eiropas apelsīnkoki tika pārvesti uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Dienvidameriku, Āfriku un Austrāliju, kur visi audzē apelsīnus pārdošanai.

Ir vairāki dažādi saldo apelsīnu veidi. Viens no visizplatītākajiem apelsīnu veidiem ir Valensijas apelsīns, kas nāk no Spānijas un tiek audzēts arī Āfrikā un Austrālijā. Tas ir viens no svarīgākajiem "komerciālajiem" apelsīniem. (Tas nozīmē, ka to audzē pārdošanai veikalos.)

Vienu no saldo apelsīnu veidiem sauc par "asins apelsīnu" jeb "sangvīna apelsīnu" (sangvīns nozīmē asins sarkans). Šiem apelsīniem uz mizas bieži ir sarkanas pēdas, un dažas iekšējās daļas izskatās, it kā tajās būtu asinis. Dažu asins apelsīnu sula ir rubīnsarkana.

Pagājušā gadsimta 50. gados Brazīlijā kādā klostera dārzā augošs koks deva ļoti dīvainus augļus. Katrā apelsīna miziņā bija liels apelsīns bez sēklām. Apelsīna apakšdaļā bija mazākas daļas, kas izskatījās kā mazāks saspiests apelsīns tajā pašā mizā, kas patiesībā bija lielākā apelsīna dvīnis. Mazais apelsīns apelsīna mizas apakšdaļā veidoja dīvainu izciļņu, kas izskatījās gluži kā cilvēka nabas vai nabas poga. Šos apelsīnus nosauca par "Pūpolu apelsīniem". Tie bija ļoti saldas garšas, bez sēklām, un tos bija diezgan viegli nomizot. Tas padarīja tos par ļoti labiem apelsīniem komerciālai audzēšanai. Taču tos nevarēja izaudzēt no sēklām. Tos varēja audzēt tikai no augu spraudeņiem. Mūsdienās no spraudeņiem ir iestādīti tūkstošiem šo apelsīnu koku. Apelsīnkokus "Navel Oranges" audzē Kalifornijā un eksportē uz daudzām pasaules valstīm. Visiem nabas apelsīniem pasaulē ir tāda pati ģenētiskā struktūra kā apelsīniem, kas auga uz šī koka klosterī Brazīlijā.

Tiek uzskatīts, ka mandarīni - mazi saplacināti apelsīni ar viegli noņemamu mizu - ir cēlušies no Ķīnas. Tagad ir vairākas šķirnes. To vidū ir mandarīni, kas ir sarkanāki nekā lielākā daļa mandarīnu, un klementīni, kas ir lieli, gludi un kupli. Visu veidu mandarīni ir ļoti noderīgi pusdienu kārbā, jo tos ir viegli nomizot un apēst, bet tie nav viegli saspiežami.

Mūsdienās daudzi cilvēki pasaulē katru dienu ēd apelsīnu vai dzer apelsīnu sulu, jo apelsīni ir viens no labākajiem un lētākajiem C vitamīna avotiem.Cilvēka organisms, atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, pats neražo C vitamīnu, tāpēc cilvēkam C vitamīns uzturā ir nepieciešams regulāri. (C vitamīns palīdz organismam augt, dziedēt brūces un cīnīties ar infekcijām.) Apelsīni ir arī ļoti labs šķiedrvielu avots. Taču tajos nav daudz minerālvielu. Ja cilvēks apēd apelsīnu un banānu kopā, tad tas ir ļoti barojoša uzkoda, kas nodrošina gan vitamīnus, gan minerālvielas. Apelsīni ir saldi un sulīgi.

Šos apelsīnus sauc par "Ambersweets".

Tradīcijas

• Daudzās kultūrās apelsīnu koki ir mīlestības un laulības simbols. Apelsīni dažkārt ir redzami renesanses gleznojumos, kuros attēloti precējušies pāri. Viens no slavenākajiem ir Jana van Eika "Arnolfīni kāzu portrets".
• Tradicionāli kāzās līgavas apelsīnu ziedus nēsā matos vai pušķos. Apelsīnu ziedi bieži vien ir kāzu tortes rotājuma sastāvdaļa.
• Karalienei Viktorijai vīrs Alberts uzdāvināja zelta un emaljas apelsīnu ziedu kroni. Kad piedzima viņu bērni, viņš lika juvelierim pievienot vainagam sīkus zaļus apelsīnus.
• Ja apelsīnu mizo ar nazi, mizu var nogriezt vienā garā, nepārplēstā gabalā. Dažās valstīs skolnieces skandē rēbusu un met garās apelsīna mizas pāri plecam, tad skatās, kā tās nokrīt, lai atrastu tā zēna vārda sākuma burtu, kurš viņām patīk.
• Dažās valstīs asins apelsīni tiek uzskatīti par Jēzus nāves simbolu.
• Dažās Eiropas valstīs "Kristīnes" ir Ziemassvētku rotājums, kurā izmanto apelsīnu un sveci, kas simbolizē Jēzus mīlestību pret pasauli.
• Aukstajās zemēs, kur augļu trūka, Ziemassvētkos bieži dāvināja apelsīnu. Anglijā bija tradīcija bērna Ziemassvētku zeķes pirkstgalu pildīt ar rozīnēm, mandelēm un apelsīniem.
• Apelsīna mizas var izžāvēt un apstrādāt ar cukuru. Tā ir Ziemassvētku kūku sastāvdaļa.
• Apelsīnus dažkārt izmanto, lai pagatavotu saldi smaržojošu pomandru telpas aromatizēšanai. To dara, iespraužot krustnagliņu kātiņus apelsīnā un ļaujot apelsīnam izžūt.
• Apelsīnu ievārījumu sauc par marmelādi. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka to pirmo reizi pagatavojuši Skotijas karalienei Marijai vai Marijai Antuanetei, kad viņas bija slimas. Neviens no šiem stāstiem neatbilst patiesībai, jo marmelāde Portugālē tika gatavota jau daudzus gadus pirms abu šo cilvēku dzimšanas. Termins "marmelāde", kas sākotnēji nozīmēja cidoniju ievārījumu ("marmelada" portugāļu valodā), cēlies no portugāļu vārda "marmelo", kas apzīmē šo augli.
• Angļu bērnu dziesma par Londonas baznīcas zvaniem sākas ar rindiņu "'Oranges and Lemons' say the Bells of St.Clements...".

Morāvijas dievkalpojumam sagatavotās kristīgās dziesmas

Jautājumi un atbildes

J: Uz ko attiecas termins "apelsīns"?

J: No kurienes nāk saldie apelsīni?

J: Kā atpazīt apelsīnkoku?

J: Ko satur apelsīna ārējais slānis?

J: Vai vairuma apelsīnu tipu iekšpusē katrā segmentā ir sēklas?

J: Kāpēc apelsīni daudzviet pasaulē ir svarīgs pārtikas avots?

J: Kādiem citiem mērķiem apelsīns tiek lietots ne tikai kā auglis?

Meklēt pēc burta