Džons Džozefs „Melnais Džeks“ Peršings (1860. gada 13. septembris – 1948. gada 15. jūlijs) bija viens no izcilākajiem ASV armijas virsniekiem pagājušā gadsimta sākumā. Viņš vadīja Pirmajā pasaules karā Amerikas ekspedīcijas spēkus (American Expeditionary Forces, AEF) un bija pazīstams kā stingrs disciplīnas un profesionālās karaspēka izveides aizstāvis. Peršings ir vienīgā persona, kas savas dzīves laikā tika paaugstināta augstākā ASV armijas dienesta pakāpē — General of the Armies (armiju ģenerālis). (Ar 1976. gadā pieņemto Kongresa lēmumu atpakaļejoši tāda pati pakāpe tika piešķirta arī Džordžam Vašingtonam, taču ar lielāku senioritāti.) Peršingam piešķirts pirmais ASV virsnieka dienesta numurs (O-1).
Agrīnā karjera un paaugstināšanās
Peršings bija West Point absolvents, un savu karjeru sāka 19. gs. beigās, piedaloties dažādos militāros konfliktos Ziemeļamerikā, kā arī vēlāk Karību jūras reģionā un Filipīnās. Viņa ciešā sadarbība ar Afroamerikāņu karavīriem, tostarp 10. kavalerijas vienībām (saukta arī par "Buffalo Soldiers"), viņam deva iesauku „Melnais Džeks“. Pirms Pirmā pasaules kara Peršings guva pieredzi arī Spāņu–Amerikā kara un Meksikas jautājumu kontekstā — 1916.–1917. gadā viņš vadīja pavadāmo ekspedīciju Meksikā, meklējot Pančo Vilju (Punitive Expedition).
Amerikas ekspedīcijas spēku komandieris Pirmajā pasaules karā
Kā AEF komandieris Peršings bija atbildīgs par milzīgas profesionālas ievirzes veidošanu ASV karaspēkam: mobilizāciju, apmācību, aprīkojuma un loģistikas organizēšanu un ASV vienību ieviešanu kaujas laukā. Viņš kategoriski iestājās par to, lai amerikāņu spēki saglabātu neatkarīgu operacionālo struktūru un nekļūtu par pastāvīgu citvalstu armiju papildu vienību sastāvdaļu. AEF zem viņa vadības piedalījās vairākos izšķirošos uzbrukumos 1918. gada rudenī, no tiem nozīmīgākie bija Saint-Mihiel un Meuse–Argonne ofensīvas, kas veicināja sabiedroto uzvaru.
Pēckara darbība un mantojums
Pēc kara Peršings turpināja ietekmēt ASV armijas attīstību — viņš veicināja profesionālās virsnieku apmācības uzlabošanu, jaunu apmācību metožu ieviešanu un armijas reorganizāciju. 1920. gados viņš ieņēma arī ASV armijas štāba priekšnieka (Chief of Staff) amatu, turpinot darbu pie karaspēka modernizācijas. Peršings bija ietekmīgs arī kā mentors un piemērs nākamajām karavīru paaudzēm; viņu uzskatīja par vienu no ietekmīgajiem autoritātes avotiem amerikāņu ģenerāļiem, kuri vadīja ASV bruņotos spēkus Otrā pasaules kara laikā — to vidū bija Džordžs K. Maršals, Dvaits D. Eizenhauers, Omārs N. Bredlijs un Džordžs S. Patons.
Atzinības, raksti un nāve
Peršingam piešķirtas daudzas ASV un ārvalstu dekorācijas par viņa militāro dienestu. Pēc aktīvās karjeras viņš arī rakstīja par savām pieredzēm — viena no viņa nozīmīgākajām publikācijām ir memuāri par Pirmo pasaules karu. Džons Peršings mira 1948. gada 15. jūlijā un tika apbedīts Arlingtonas nacionālajā kapsētā, kur viņa kapa vieta kļuvusi par vēsturisku atmiņas punktu par ASV militāro tradīciju un līderību.
Īsa nākotnes nozīme: Peršinga vadības stils, uzsvars uz profesionālu apmācību un neatkarīgu operacionālo rīcību būtiski ietekmēja ASV armijas modernizāciju un sagatavošanos 20. gadsimta lielajiem konfliktiem, atstājot noturīgu ietekmi uz amerikāņu karaspēka doctrīnu.
