Lamarkisms (saukts arī par Lamarka evolūciju) ir hipotēze par evolūciju, kas mēģina izskaidrot, kā sugas mainās laika gaitā. To izstrādāja franču dabas pētnieks Žans Batists de Lamarks (Jean‑Baptiste de Lamarck). Lamarkisms vēsturiski bija nozīmīga pretstatsākstāvība mūsdienu evolūcijas izpratnei, taču mūsdienās to vairs neuzskata par pareizu skaidrojumu bioloģiskai mantošanai un sugu veidošanos.
Pamatidejas
Lamarka galvenās idejas var apkopot divos punktos:
- Izmantotības un neizmantotības likums (use and disuse) — orgāni, ko organisms bieži izmanto, esot vairāk attīstīti; tie, kas netiek lietoti, sarūk.
- Iegūto īpašību pārmantojamība — raksturojumi, ko organisms iegūst dzīves laikā (piem., attīstītas muskuļu grupas, garāks kakls), tiek nodoti pēcnācējiem.
Piemēri, ko minēja Lamarks
Viens no klasiskajiem piemēriem ir žirafes. Lamarks skaidroja, ka priekšteču īsie kakli ilgstošas barošanās no augstiem zariem dēļ staipīšanas ceļā pagarinājās, un šīs iegūtās īpatnības pārmantojoties radīja mūsdienu gari kaklu sugas. Citviet salīdzinājumā tiek minēts arī kalēja dēls — ja abi vecāki smagi strādā un attīsta muskuļus, tad, pēc lamarkisma, šīs muskuļu īpašības var nokļūt pie bērniem.
Attīstība un vēsturisks konteksts
Lamarkisms veidoja vienu no agrīnām evolūcijas skaidrojuma versijām, un Lamarks bija viens no pirmajiem, kas mēģināja sistemātiski izskaidrot sugu pārvērtības. Viņa idejas daļēji attīstījās arī, ņemot vērā citus laikabiedru uzskatus — tekstā minētā saikne ar Čārlza Darvina ģimeni (piem., viņa vectēvu Erasmu Darvinu) ir daļa no plašākas intelektuālās vides, kurā abas puses domāja par dzīves formu izmaiņām.
Pretrunas ar Darvina teoriju
Čārlzs Darvins piedāvāja citu mehānismu — dabisko atlasi. Galvenā atšķirība ir tā, ka Darvins skaidroja evolūciju ar variāciju un selekciju: indivīdi atšķiras savās īpašībās, un tie, kuriem īpašības dod priekšrocību izdzīvošanā un vairošanās panākumos, atstāj vairāk pēcnācēju. Šis process maina alēļu un īpašību izplatību populācijā, nevis pieprasa, ka iegūtās īpašības tiek tieši mantojamas. Darvins neatmeta domu par dažām iegūto īpašību ietekmēm, taču viņa galvenais skaidrojums balstījās uz selekciju, nevis uz iegūto pazīmju transmisiju.
Mendelis, ģenētika un lamarkisma kritika
Gregors Mendelis ar saviem pētījumiem par augu krustošanu atklāja mantošanas pamatus — konkrētas vienības (mūsdienās sauktas par gēniem) tiek nodotas no vecākiem uz pēcnācējiem noteiktos veidos. Mendeļa mantošanas likumi un vēlākā modernā ģenētika parāda, ka lielākā daļa morfoloģisku un fizioloģisku īpašību iedzimtība nenotiek tādā veidā, kā to paredz lamarkisms. Tāpēc lamarkisma mehānismi ir pretrunā ar ģenētikas likumiem un ar dabiskās atlases darbību — tas ir galvenais iemesls, kāpēc lamarkisma idejas vairs netiek uzskatītas par pamatotu evolūcijas skaidrojumu.
Mūsdienu skatījums — epigenētika un citi niansējumi
Modernā bioloģija ir atklājusi procesus, kas dažās situācijās ļauj videi ietekmēt un pat daļēji nodot otršķirīgas izmaiņas nākamajām paaudzēm. Epigenētiskie mehānismi (piem., DNS metilācija, histonu modificēšana) var mainīt gēnu ekspresiju un dažkārt saglabāties vairākas paaudzes. Tomēr šie procesi atšķiras no klasiskā lamarkisma: tie parasti nav pastāvīgas ģenētiskas izmaiņas un bieži ir ierobežotas paaudžu skaitā vai atkarīgas no vides turpmākām izmaiņām. Tāpēc, lai gan epigenētika pievērš uzmanību videi ietekmētai mantojamo izmaiņu iespējai, tā neattaisno lamarkisma pamatpieņēmumus par tiešu un pastāvīgu iegūto īpašību pārmantojamību kā galveno evolūcijas mehānismu.
Kopsavilkums
Lamarkisms bija nozīmīgs vēsturisks posms evolūcijas teorijas attīstībā, un Lamarks kā zinātnieks deva ieguldījumu bioloģijas domāšanā. Taču pēc Mendeļa atklājumiem un modernās ģenētikas attīstības kļuva skaidrs, ka Lamarka piedāvātie mehānismi nav saderīgi ar molekulāro un populāciju līmeņa datiem. Mūsdienās galvenais evolūcijas mehānisms, ko pieņem zinātne, ir dabiskā atlase un ar to saistītie ģenētiskie procesi, bet dažas lamarkisma idejas tiek apspriestas kontekstā ar epigenētiku un vides ietekmi uz iedzimtību.
