Lamarkisms (Lamarka teorija): definīcija, piemēri un pretrunas ar Darvinu
Lamarkisms: definīcija, piemēri (žirafu kakls) un pretrunas ar Darvinu — uzzini par iegūto īpašību pārmantojamību, Mendeļa mantojumu un kāpēc Lamarka idejas vairs nav aktuālas.
Lamarkisms (saukts arī par Lamarka evolūciju) ir hipotēze par evolūciju, kas mēģina izskaidrot, kā sugas mainās laika gaitā. To izstrādāja franču dabas pētnieks Žans Batists de Lamarks (Jean‑Baptiste de Lamarck). Lamarkisms vēsturiski bija nozīmīga pretstatsākstāvība mūsdienu evolūcijas izpratnei, taču mūsdienās to vairs neuzskata par pareizu skaidrojumu bioloģiskai mantošanai un sugu veidošanos.
Pamatidejas
Lamarka galvenās idejas var apkopot divos punktos:
- Izmantotības un neizmantotības likums (use and disuse) — orgāni, ko organisms bieži izmanto, esot vairāk attīstīti; tie, kas netiek lietoti, sarūk.
- Iegūto īpašību pārmantojamība — raksturojumi, ko organisms iegūst dzīves laikā (piem., attīstītas muskuļu grupas, garāks kakls), tiek nodoti pēcnācējiem.
Piemēri, ko minēja Lamarks
Viens no klasiskajiem piemēriem ir žirafes. Lamarks skaidroja, ka priekšteču īsie kakli ilgstošas barošanās no augstiem zariem dēļ staipīšanas ceļā pagarinājās, un šīs iegūtās īpatnības pārmantojoties radīja mūsdienu gari kaklu sugas. Citviet salīdzinājumā tiek minēts arī kalēja dēls — ja abi vecāki smagi strādā un attīsta muskuļus, tad, pēc lamarkisma, šīs muskuļu īpašības var nokļūt pie bērniem.
Attīstība un vēsturisks konteksts
Lamarkisms veidoja vienu no agrīnām evolūcijas skaidrojuma versijām, un Lamarks bija viens no pirmajiem, kas mēģināja sistemātiski izskaidrot sugu pārvērtības. Viņa idejas daļēji attīstījās arī, ņemot vērā citus laikabiedru uzskatus — tekstā minētā saikne ar Čārlza Darvina ģimeni (piem., viņa vectēvu Erasmu Darvinu) ir daļa no plašākas intelektuālās vides, kurā abas puses domāja par dzīves formu izmaiņām.
Pretrunas ar Darvina teoriju
Čārlzs Darvins piedāvāja citu mehānismu — dabisko atlasi. Galvenā atšķirība ir tā, ka Darvins skaidroja evolūciju ar variāciju un selekciju: indivīdi atšķiras savās īpašībās, un tie, kuriem īpašības dod priekšrocību izdzīvošanā un vairošanās panākumos, atstāj vairāk pēcnācēju. Šis process maina alēļu un īpašību izplatību populācijā, nevis pieprasa, ka iegūtās īpašības tiek tieši mantojamas. Darvins neatmeta domu par dažām iegūto īpašību ietekmēm, taču viņa galvenais skaidrojums balstījās uz selekciju, nevis uz iegūto pazīmju transmisiju.
Mendelis, ģenētika un lamarkisma kritika
Gregors Mendelis ar saviem pētījumiem par augu krustošanu atklāja mantošanas pamatus — konkrētas vienības (mūsdienās sauktas par gēniem) tiek nodotas no vecākiem uz pēcnācējiem noteiktos veidos. Mendeļa mantošanas likumi un vēlākā modernā ģenētika parāda, ka lielākā daļa morfoloģisku un fizioloģisku īpašību iedzimtība nenotiek tādā veidā, kā to paredz lamarkisms. Tāpēc lamarkisma mehānismi ir pretrunā ar ģenētikas likumiem un ar dabiskās atlases darbību — tas ir galvenais iemesls, kāpēc lamarkisma idejas vairs netiek uzskatītas par pamatotu evolūcijas skaidrojumu.
Mūsdienu skatījums — epigenētika un citi niansējumi
Modernā bioloģija ir atklājusi procesus, kas dažās situācijās ļauj videi ietekmēt un pat daļēji nodot otršķirīgas izmaiņas nākamajām paaudzēm. Epigenētiskie mehānismi (piem., DNS metilācija, histonu modificēšana) var mainīt gēnu ekspresiju un dažkārt saglabāties vairākas paaudzes. Tomēr šie procesi atšķiras no klasiskā lamarkisma: tie parasti nav pastāvīgas ģenētiskas izmaiņas un bieži ir ierobežotas paaudžu skaitā vai atkarīgas no vides turpmākām izmaiņām. Tāpēc, lai gan epigenētika pievērš uzmanību videi ietekmētai mantojamo izmaiņu iespējai, tā neattaisno lamarkisma pamatpieņēmumus par tiešu un pastāvīgu iegūto īpašību pārmantojamību kā galveno evolūcijas mehānismu.
Kopsavilkums
Lamarkisms bija nozīmīgs vēsturisks posms evolūcijas teorijas attīstībā, un Lamarks kā zinātnieks deva ieguldījumu bioloģijas domāšanā. Taču pēc Mendeļa atklājumiem un modernās ģenētikas attīstības kļuva skaidrs, ka Lamarka piedāvātie mehānismi nav saderīgi ar molekulāro un populāciju līmeņa datiem. Mūsdienās galvenais evolūcijas mehānisms, ko pieņem zinātne, ir dabiskā atlase un ar to saistītie ģenētiskie procesi, bet dažas lamarkisma idejas tiek apspriestas kontekstā ar epigenētiku un vides ietekmi uz iedzimtību.
Lamarka teorija
Daži uzskata, ka "lamarkisma" identificēšana tikai ar iegūto īpašību pārmantojamību ir pārāk vienkāršota un vairākkārt atkārtota mācību grāmatās. Stīvens Džejs Gūlds (Stephen Jay Gould) rakstīja, ka 19. gadsimta beigu evolūcijas piekritēji "pārlasīja Lamarka teoriju, atmetuši tās būtību... un vienu mehānikas aspektu - iegūto pazīmju pārmantojamību - izvirzīja centrālajā vietā, kas Lamarkam nekad nav bijusi". Viņš apgalvoja, ka "lamarkisma ierobežošana ar šo salīdzinoši nelielo un neizcilo Lamarka domas stūrīti ir vairāk nekā tikai nepareizs apzīmējums un patiesi diskreditē cilvēka un viņa daudz visaptverošākās sistēmas piemiņu". Gūlds iestājās par plašāku "lamarkisma" definīciju, kas atbilstu vispārējai Lamarka evolūcijas teorijai.
Tomēr, kā norādīja tādi zinātnieki vēsturnieki kā Maikls Giselins un Stīvens Džejs Gūlds, neviens no šiem uzskatiem nebija Lamarka oriģināls. Gluži pretēji, Lamarka ieguldījums bija sistemātisks teorētisks ietvars evolūcijas izpratnei. Viņš uzskatīja, ka evolūciju veido divi procesi;
- Le pouvoir de la vie (kompleksificējošs spēks) - kurā dabiskā, alķīmiskā šķidrumu kustība izravē orgānus no audiem, radot arvien sarežģītāku uzbūvi neatkarīgi no orgānu izmantošanas vai neizmantošanas. Tas virzītu organismus no vienkāršām uz sarežģītām formām.
- L'influence des circonstances (adaptīvais spēks) - kurā rakstzīmju izmantošana un neizmantošana noveda pie tā, ka organismi vairāk pielāgojās videi. Tas novirzītu organismus no ceļa no vienkārša uz sarežģītu, specializējot tos videi.
Būtībā izmaiņas vidē rada izmaiņas vajadzībās (besoins), kā rezultātā mainās uzvedība, mainās orgānu izmantošana un attīstība, laika gaitā mainās forma - un tādējādi notiek pakāpeniska sugas transmutācija (maiņa).
Mūsdienu viedoklis ir tāds, ka neeksistē neviens no viņa diviem "spēkiem"; Lamarkam var piedēvēt pirmo pilnībā izstrādāto evolūcijas aprakstu. Tomēr viņa priekšstati par to, kā tā radās, ir pilnīgi kļūdaini.
Lamarkisma skaidrojumos kā piemēru bieži izmanto žirafes kakla evolūciju.
Jautājumi un atbildes
J. Kas ir lamarkisms?
A: Lamarkisms (saukts arī par Lamarka evolūciju) ir kļūdaina hipotēze par evolūciju. To ierosināja Žans Batists de Lamarks, un tā mēģina izskaidrot, kā sugas mainās laika gaitā.
J: Ar ko tā atšķiras no vispārpieņemtās evolūcijas teorijas?
Atbilde: Mūsdienās vispārpieņemtā evolūcijas teorija ir evolūcijas teorija, kas izstrādāta, pamatojoties uz Čārlza Darvina idejām. Saskaņā ar lamarkismu indivīdi manto ne tikai to, ko saņem no vecākiem, bet arī dažas lietas, ko ir piedzīvojuši savas dzīves laikā. Šo ideju sauc par iegūto īpašību pārmantojamību, un tā atšķiras no Darvina idejas par dabisko atlasi, kas attiecas uz indivīda relatīvo izdzīvošanu un reproduktīvajiem panākumiem.
Kas bija Erasms Darvins?
A: Erasms Darvins bija Čārlza Darvina vectēvs, un Žans Baptists Lamarks izmantoja dažas no viņa idejām, izvirzot savu evolūcijas hipotēzi.
J: Kādu piemēru Lamarks izmantoja, lai ilustrētu savu hipotēzi?
A: Lai ilustrētu savu hipotēzi, viņš izmantoja piemēru ar žirafēm. Viņš izteica pieņēmumu, ka pieaugušajiem bija jāizstiepj kakls, lai aizsniegtu lapas no augstiem zariem, un tāpēc bērni mantoja garākus kaklus nekā viņu senči pirms viņiem.
J: Kā Mendeļa mantojamība ir pretrunā ar Lamarka hipotēzēm?
A: Gregors Mendels atklāja dažus iedzimtības pamatnoteikumus, kas ir pilnīgā pretrunā ar Lamarka hipotēzēm, bet atbilst dabiskajai atlasei. Tas izskaidro, kāpēc Lamarka idejas vairs netiek uzskatītas par labu evolūcijas skaidrojumu.
J. Par ko abas teorijas ir vienisprātis?
A: Abas teorijas ir vienisprātis, ka evolūcija ir notikusi kādā vēstures posmā.
Meklēt