Lamarkisms
Lamarkisms (saukts arī par Lamarka evolūciju) ir hipotēze par evolūciju. Evolūcija mēģina izskaidrot, kā laika gaitā mainās sugas. Mūsdienās vienīgā plaši atzītā evolūcijas teorija ir tā, kas izstrādāta, pamatojoties uz Čārlza Darvina idejām.
Lamarkismu attīstīja Žans Batists de Lamarks (Jean-Baptiste de Lamarck). Savas idejas viņš zināmā mērā balstīja uz Čārlza Darvina vectēva Erasma Darvina idejām. Lamarkisms apgalvo, ka indivīds nodod tālāk ne tikai to, ko ir saņēmis no saviem vecākiem, bet arī dažas lietas, ko ir piedzīvojis savas dzīves laikā. Kā piemēru viņš minēja žirafes. Žirafēm, kurām ir gari kakli, bija jāattīstās no priekštečiem ar daudz īsākiem kakliem. Viņš uzskatīja, ka pieaugušajiem vajadzēja izstiept kaklu, lai sasniegtu lapas no augstiem zariem. Tāpēc viņš uzskatīja, ka bērni ir mantojuši garākus kaklus. Šo ideju sauc par iegūto īpašību pārmantojamību.
Lai gan Darvins pilnībā neatkāpās no šīm idejām, viņa raksturīgā dabiskās atlases ideja ir saistīta ar indivīdu relatīvo izdzīvošanu un panākumiem vairošanās procesā. Labāk pielāgotas formas atstāj vidēji vairāk pēcnācēju. Tas maina alēļu proporciju populācijā.
Gregors Mendelis atklāja dažus iedzimtības pamatnoteikumus. Šie Mendeļa mantošanas noteikumi ir pilnīgā pretrunā ar Lamarka hipotēzēm, bet atbilst dabiskajai atlasei. Tas izskaidro, kāpēc Lamarka idejas vairs netiek uzskatītas par pamatotu evolūcijas skaidrojumu. Lamarks un Darvins ir vienisprātis par to, ka evolūcija patiešām notika.
Lamarka teorija
Daži uzskata, ka "lamarkisma" identificēšana tikai ar iegūto īpašību pārmantojamību ir pārāk vienkāršota un vairākkārt atkārtota mācību grāmatās. Stīvens Džejs Gūlds (Stephen Jay Gould) rakstīja, ka 19. gadsimta beigu evolūcijas piekritēji "pārlasīja Lamarka teoriju, atmetuši tās būtību... un vienu mehānikas aspektu - iegūto pazīmju pārmantojamību - izvirzīja centrālajā vietā, kas Lamarkam nekad nav bijusi". Viņš apgalvoja, ka "lamarkisma ierobežošana ar šo salīdzinoši nelielo un neizcilo Lamarka domas stūrīti ir vairāk nekā tikai nepareizs apzīmējums un patiesi diskreditē cilvēka un viņa daudz visaptverošākās sistēmas piemiņu". Gūlds iestājās par plašāku "lamarkisma" definīciju, kas atbilstu vispārējai Lamarka evolūcijas teorijai.
Tomēr, kā norādīja tādi zinātnieki vēsturnieki kā Maikls Giselins un Stīvens Džejs Gūlds, neviens no šiem uzskatiem nebija Lamarka oriģināls. Gluži pretēji, Lamarka ieguldījums bija sistemātisks teorētisks ietvars evolūcijas izpratnei. Viņš uzskatīja, ka evolūciju veido divi procesi;
- Le pouvoir de la vie (kompleksificējošs spēks) - kurā dabiskā, alķīmiskā šķidrumu kustība izravē orgānus no audiem, radot arvien sarežģītāku uzbūvi neatkarīgi no orgānu izmantošanas vai neizmantošanas. Tas virzītu organismus no vienkāršām uz sarežģītām formām.
- L'influence des circonstances (adaptīvais spēks) - kurā rakstzīmju izmantošana un neizmantošana noveda pie tā, ka organismi vairāk pielāgojās videi. Tas novirzītu organismus no ceļa no vienkārša uz sarežģītu, specializējot tos videi.
Būtībā izmaiņas vidē rada izmaiņas vajadzībās (besoins), kā rezultātā mainās uzvedība, mainās orgānu izmantošana un attīstība, laika gaitā mainās forma - un tādējādi notiek pakāpeniska sugas transmutācija (maiņa).
Mūsdienu viedoklis ir tāds, ka neeksistē neviens no viņa diviem "spēkiem"; Lamarkam var piedēvēt pirmo pilnībā izstrādāto evolūcijas aprakstu. Tomēr viņa priekšstati par to, kā tā radās, ir pilnīgi kļūdaini.
Lamarkisma skaidrojumos kā piemēru bieži izmanto žirafes kakla evolūciju.
Jautājumi un atbildes
J. Kas ir lamarkisms?
A: Lamarkisms (saukts arī par Lamarka evolūciju) ir kļūdaina hipotēze par evolūciju. To ierosināja Žans Batists de Lamarks, un tā mēģina izskaidrot, kā sugas mainās laika gaitā.
J: Ar ko tā atšķiras no vispārpieņemtās evolūcijas teorijas?
Atbilde: Mūsdienās vispārpieņemtā evolūcijas teorija ir evolūcijas teorija, kas izstrādāta, pamatojoties uz Čārlza Darvina idejām. Saskaņā ar lamarkismu indivīdi manto ne tikai to, ko saņem no vecākiem, bet arī dažas lietas, ko ir piedzīvojuši savas dzīves laikā. Šo ideju sauc par iegūto īpašību pārmantojamību, un tā atšķiras no Darvina idejas par dabisko atlasi, kas attiecas uz indivīda relatīvo izdzīvošanu un reproduktīvajiem panākumiem.
Kas bija Erasms Darvins?
A: Erasms Darvins bija Čārlza Darvina vectēvs, un Žans Baptists Lamarks izmantoja dažas no viņa idejām, izvirzot savu evolūcijas hipotēzi.
J: Kādu piemēru Lamarks izmantoja, lai ilustrētu savu hipotēzi?
A: Lai ilustrētu savu hipotēzi, viņš izmantoja piemēru ar žirafēm. Viņš izteica pieņēmumu, ka pieaugušajiem bija jāizstiepj kakls, lai aizsniegtu lapas no augstiem zariem, un tāpēc bērni mantoja garākus kaklus nekā viņu senči pirms viņiem.
J: Kā Mendeļa mantojamība ir pretrunā ar Lamarka hipotēzēm?
A: Gregors Mendels atklāja dažus iedzimtības pamatnoteikumus, kas ir pilnīgā pretrunā ar Lamarka hipotēzēm, bet atbilst dabiskajai atlasei. Tas izskaidro, kāpēc Lamarka idejas vairs netiek uzskatītas par labu evolūcijas skaidrojumu.
J. Par ko abas teorijas ir vienisprātis?
A: Abas teorijas ir vienisprātis, ka evolūcija ir notikusi kādā vēstures posmā.
