Gregors Johans Mendelis (1822. gada 20. jūlijā Heinzendorfā, Austrijā - 1884. gada 6. janvārī Brūnnā, Brūnnā, Austroungārijā) bija austriešu mūks un botāniķis.

Viņš izveidoja ģenētiku, krustojot zirņu augus. Viņš atklāja dominējošās un recesīvās īpašības (gēnus), krustojot augus savā siltumnīcā. Tas, ko viņš uzzināja, mūsdienās ir pazīstams kā Mendeļa iedzimtība.

Sākotnēji viņa darbi netika novērtēti, bet 1900. gadā tos "no jauna atklāja" Kārlis Korenss un Hugo de Vriess. Eriha fon Čermaka kā trešā jauna atklājēja statuss tagad ir mazāk pārliecinošs.

Mendeļa dzīve un darba metode

Mendelis bija Augustīniešu ordeņa mūks un darbojās Sankta Tomasa abatijā Brunnā (mūsdienu Brno). Viņš studēja bioloģiju, fiziku un matemātiku un savos pētījumos uzsvēra kvantitatīvu pieeju — rūpīgi krāva datus, skaitīja pēcnācējus un analizēja attiecības starp pazīmēm. Viņa izvēle pētīt ziņu (Pisum) sugu bija praktiska: tai bija daudz skaidri atšķirīgu raksturīgo iezīmju, ātra dzīves cikla un viegli manipulējamas hibridizācijas iespējas.

Mendeļa eksperimenti un novērotās īpašības

Mendelis pētīja septiņas viegli saskatāmas pazīmes, piemēram:

  • sēklu forma (apaļa / kropla)
  • sēklu krāsa (dzeltena / zaļa)
  • pākstu forma (uzpūsta / sašaurināta)
  • pākstu krāsa
  • zieda pozīcija (blakus / galotnē)
  • stumbra garums (garš / īss)

Viņš veica gan monohibrīdus (vienas pazīmes) gan dihibrīdus (divu pazīmju) krustojumus, audzējot un skaitot lielu skaitu pēcnācēju, lai noteiktu noteiktas attiecības starp fenotipiem.

Mendeļa likumi (vienkāršots skaidrojums)

1. Dominances likums — ja divi hibrīdi ar atšķirīgām formām tiek kombinēti, vienas formas īpašība (dominantā) parādās pirmajā paaudzes pēcnācējos, bet otrā (recesīvā) pazūd, parādoties tikai tad, ja pēcnācēji saņem recesīvo aleli no abiem vecākiem.

2. Nošķirošanās (segregācijas) likums — katrs organisms nēsā divas gēna formas (aleles), kas atsevišķi sadalās gametos; katrs gamets saņem tikai vienu aleli, tādēļ pēcnācējs saņem vienu aleli no katra vecāka.

3. Neatkarīgas kombinēšanās likums — dažādu pazīmju aleles tiek nodotas pēcnācējiem neatkarīgi viena no otras (parādība, kas precīzi izpaužas gadījumos, kad gēni nav saistīti), no kuras Mendelis prognozēja tipiskus attiecību modeļus, piemēram, dihibrīdu krustojumos 9:3:3:1 sadalījumu.

Publicēšana, sākotnējā reakcija un atkārtota atklāšana

Mendelis rezultātus publicēja 1866. gadā rakstā "Versuche über Pflanzen-Hybriden" (darbu kopsavilkumā Brunas Dabaszinātņu biedrības protokolos). Tomēr viņa laikabiedri šos rezultātus lielākoties ignorēja — daļēji tāpēc, ka ideja par daļiņu iedzimtību kontrastēja ar plaši pieņemto saplūšanas (blending) teoriju, un daļēji tāpēc, ka publikācija iznāca nelielas vietējas biedrības izdevumos.

Ap 1900. gadu Mendelis tika "atkārtoti atklāts" neatkarīgi no Kārļa Korensa, Hugo de Vries un Eriha fon Čermaka. Pēc šīs atklāšanas Mendeļa nozīme kļuva skaidra — viņš tiek saukts par ģenētikas tēvu.

Mūsdienu skatījums un ierobežojumi

Kaut arī Mendeļa secinājumi ir fundamentāli un pamatprincipi joprojām tiek mācīti, mūsdienu ģenētika ir daudz plašāka. Ir identificētas izņēmumu un sarežģītību formas:

  • gēnu saišu (linkāžas) dēļ dažas pazīmes netiek nodotas pilnīgi neatkarīgi;
  • pastāv nepilnīga dominēšana un kodominance, kur fenotipi var būt starpnieciski vai abu aleļu kombinācija;
  • poligēna iedzimtība un vides ietekme nosaka daudzas iezīmes (piem., auguma garums, inteliģence);
  • epigenētiskie mehānismi un mutācijas papildina mūsdienu izpratni par mantošanu.

Vēsturiskā un zinātniskā nozīme

Mendelis parādīja, ka iedzimtība var tikt izpētīta ar sistemātisku, kvantitatīvu pieeju. Viņa darbs saviļņoja bioloģiju un vēlāk deva pamatu molekulārajai ģenētikai, kad 20. gadsimta sākumā tika atklāta DNS loma informācijas nesējam. Mendelis pašlaik tiek cienīts gan kā rūpīgs pētnieks, gan kā paradigmas maiņas iniciators zinātnē.