Carl Correns — vācu botāniķis un ģenētiķis, Mendela darba atklājējs

Carl Correns — vācu botāniķis un ģenētiķis, kurš atklāja Gregora Mendela darbu; viņa pētījumi ar zirņu un kukurūzas hibrīdiem mainīja ģenētikas vēsturi.

Kārlis Ērihs Korenss (Carl Erich Correns, 1864. gada 10. septembris - 1933. gada 14. februāris) bija vācu botāniķis un ģenētiķis. Viņa sistemātiskie pētījumi par iedzimtību noveda pie Gregora Mendeļa agrāko darbu atkārtotas atklāšanas un plašākas atzinības zinātnes aprindās.

Izglītība un agrīnie pētījumi

Korenss studēja botāniku un fizioloģiju, kļūstot par vienu no vadošajiem augu pētniekiem savā laikmetā. Viņš pētīja apputeksnēšanos, hibridizāciju un hromosomu uzvedību šūnās, kas deva stabilu pamatu vēlākajiem ģenētikas atklājumiem. Agrīni eksperimentāli darbi ietvēra hibrīdo augu audzēšanu un fenotipu sistemātisku aprakstīšanu.

Atklājums un Mendela atjaunotā atziņa

Gadu gaitā Korenss audzēja zirņu un kukurūzas hibrīdus, rūpīgi reģistrējot pārvērtības pa paaudzēm. 1899. gadā viņš nonāca pie tādas pašas interpretācijas kā Mendelis — proti, ka pārmantošanas likumi ir kvantitatīvi un reproducējami noteiktos ģenētiskos attiecību modeļos. 1900. gadā Korenss publicēja rakstus, kuros neatkarīgi no citiem pētniekiem (piem., Hugo de Vriess) pievērsās Mendeļa darbu atkārtotai atklāšanai un skaidrošanai.

Korenss bija viens no trim zinātniekiem, kas 1900. gadā plaši izplatīja informāciju par Mendeļa likumiem. Lai gan tradicionāli šo jauno atklājumu autori tiek saukti par Korensu, de Vrīsu un Erihu fon Čermaku, pētnieku ieguldījuma relatīvā nozīmība un neatkarības pakāpe pretstatā Mendeļa paša iepriekšējiem darbiem vēl joprojām tiek vērtēta un diskutēta — Čermaka kā trešā neatkarīgā atklājēja statuss tagad daļēji tiek apstrīdēts.

Dominance un izņēmumi

Korenss īpaši pievērsās gadījumiem, kad heterozigotam ir starpposms jeb nav pilnīgas dominances. Par šiem novērojumiem viņš rakstīja 1900. gada darba zemsvītras piezīmē. Jau agrāk Mendelis bija novērojis un sapratis, ka dominance ne vienmēr pastāv — par to viņš pieminējis vēstulēs Nēgelim. Korenss šo problēmu sistematizēja un uzsvēra, ka ģenētiskās attiecības var būt dažādas: pilnīga dominance, daļēja (netieša) dominance, pārmantošana ar virkni interakciju starp gēniem, kā arī nepārklājoši (kodominanti) gadījumi.

Attiecības ar Nēgeli un vēsturiskais konteksts

Vēstures likumsakarību dēļ Korenss bija pazīstamā botāniķa Nēgeli skolnieks. Nēgeli bija specializējies augu anatomijā un šūnu uzbūvē, un viņa viedokļi agrīnajā periodā daļēji ietekmēja arī Korensa pieeju pētījumiem. Interesanti, ka tieši ar Nēgeli Mendeļa sarakste agrākā posmā noritēja, taču Nēgeli neatpazina Mendeļa darba patieso nozīmi — tāpēc Mendeļa atrašanās apritē kļuva zināma plašāk tikai vēlāk, pateicoties Korensa, de Vrīsa un citu publikācijām.

Turpmākie pētījumi: citoplazmatiskā iedzimšana

Pēc Mendeļa likumu atjaunošanas Korenss turpināja pētīt arī tos pārmantošanas gadījumus, kas neatbilda Mendela modeļiem. Viņa eksperimentu rezultāti par lapu plankumainību un citu fenotipu pārmantošanu noveda pie svarīgām atziņām par citoplazmatisko un mātes izcelsmes (maternal) iedzimšanu. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka daudzas pazīmes saistītas ar plastīdiem (piem., hloroplasti) un citoplazmas ietekmi, kas nevar skaidrot tikai ar hromosomālo gēnu pārmantošanu.

Pozīcijas, publikācijas un mantojums

1913. gadā Korenss kļuva par jaunizveidotā Ķeizara Vilhelma Bioloģijas institūta Berlīnē-Dālēmā pirmo direktoru. Šajā amatā viņš veicināja ģenētikas un eksperimentālās botānikas attīstību, organizēja pētījumus un izglītoja jaunu pētnieku paaudzi. Korenss publicēja virkni zinātnisku rakstu, kas palīdzēja nostiprināt Mendela likumus kā modernās ģenētikas pamatu, vienlaikus norādot uz to robežām un izņēmumiem.

Viņa darbs — gan teorētiskais, gan eksperimentālais — bija nozīmīgs solis ceļā uz daudzveidīgāku un precīzāku izpratni par pārmantošanu, ieskaitot gan klasiskās Mendeļa attiecības, gan ne-Mendeļa pārmantošanas mehānismus. Korensa izpētes ietekme jūtama arī mūsdienu ģenētikā, īpaši pētījumos par orgāneliālo pārmantošanu un fenotipu daudzveidību.

Personīgā dzīve un nāve

Kārlis Ērihs Korenss mira 1933. gada 14. februārī. Viņa pētnieciskā darbība un publicētie raksti palika par svarīgu daļu no ģenētikas vēsturiskā mantojuma.

Īsas atziņas:

• Korenss bija viens no galvenajiem zinātniekiem, kas 20. gadsimta sākumā atjaunoja un popularizēja Mendeļa darbu.
• Viņa eksperimentālās metodes ar zirņiem un kukurūzu deva empīrisku pamatu Mendeļa likumu pārbaudei un attīstībai.
• Korenss arī izcēla gadījumus, kad nav pilnīgas dominances, un pētīja citoplazmatiskās pārmantošanas nozīmi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Kārlis Ērihs Korenss?

J: Kas lika Kārlim Ēriham Korensam no jauna atklāt Gregora Mendeļa darbu?

Jautājums: Kas vēl neatkarīgi no citiem no jauna atklāja Gregora Mendeļa darbu par ģenētiku?

J: Ko darīja Kārlis Ērihs Korenss, lai nonāktu pie tādas pašas interpretācijas kā Mendelis?

J: Ko Kārlis Ērihs Korenss savā 1900. gada darbā papildināja attiecībā uz dominanci?

J: Kas bija Nāgeli un kā viņš bija saistīts ar Karlu Ērihu Korensu un Mendelu?

Kādu nozīmīgu lomu Kārlis Ērihs Korenss spēlēja 1913. gadā?

Meklēt pēc burta