Sējas zirņi
Zirņi, lai gan kulinārijā tiek uzskatīti par dārzeņiem, botāniski ir augļi; šo terminu visbiežāk lieto, lai apzīmētu pākšaugu Pisum sativum mazās lodveida sēklas vai pākstis. Tas bija sākotnējais paraugorganisms, ko Gregors Mendelis izmantoja savos agrīnajos ģenētikas darbos.
Ar šo nosaukumu apzīmē arī citas Fabaceae dzimtas ēdamās sēklas, piemēram, balodīšu zirņus (Cajanus cajan), aunazirņus, govs zirņus (Vigna unguiculata) un vairāku Lathyrus sugu sēklas.
P. sativum ir viengadīgs augs. Tā ir vēsā gadalaika kultūra, ko stāda ziemā. Vidējais zirņu svars ir no 0,1 līdz 0,36 gramiem. Šo sugu audzē kā svaigu dārzeņu, taču to audzē arī sauso zirņu ražošanai, piemēram, šķeltajiem zirņiem. Šīs šķirnes parasti sauc par lauka zirņiem.
P. sativum audzē jau tūkstošiem gadu, audzēšanas vietas ir aprakstītas Sīrijas dienvidos un Turcijas dienvidaustrumos, un daži apgalvo, ka zirņu audzēšana kopā ar kviešiem un miežiem, šķiet, ir saistīta ar neolīta lauksaimniecības izplatību Eiropā.
Pisum sativum
Pisum Sativum apraksts
Tā ir vēsā gadalaika dārzeņu kultūra. Sēklas var sēt, tiklīdz augsnes temperatūra sasniedz 10 °C, un augi vislabāk aug 13-18 °C temperatūrā. Tie neaug vasaras karstumā siltākā mērenā un zemieņu tropu klimatā, bet labi aug vēsākos tropu apgabalos lielā augstumā. Zirņi vislabāk aug nedaudz skābās, labi drenētās augsnēs.
Zirņu augs
Sēklu izkliedēšana
Sēklas izklīst, kad pāksts sasniedz briedumu un plīst. Tas izkliedē zirņus tik lielā attālumā, cik vien tas ir iespējams augam.
Dažādas zirņu šķirnes
Ir izaudzētas vairākas P. sativum šķirnes. Plaši kultivēti ir šādi piemēri:
- Pisum sativum var. macrocarpon ir pazīstams kā sniega zirņi.
- Pisum sativum var. macrocarpon ser. cv. ir pazīstams kā cukurzirņi.
Zirņu ēšanas veidi
Svaigus zirņus bieži ēd vārītus un aromatizētus ar sviestu un/vai piparmētru kā dārzeņu piedevu. Pasniedzot zirņus, tiem parasti pievieno arī sāli. Svaigus zirņus izmanto arī pīrāgos, salātos un sacepumos. Zirņu pākstis (īpaši saldās šķirnes, ko sauc par mangetout un cukurzirņiem, vai plakanākos "sniega zirņus", ko ķīniešu valodā sauc par hé lán dòu, 荷兰豆) izmanto sautētiem ēdieniem, īpaši Amerikas ķīniešu virtuvē.[2] Zirņu pākstis pēc novākšanas slikti uzglabājas, un, ja tās ātri neizmanto, vislabāk tās saglabāt, žāvējot, konservējot vai sasaldējot dažu stundu laikā pēc novākšanas.
Žāvētus zirņus bieži vien gatavo zupā vai vienkārši ēd vienus. Japānā un citās Dienvidaustrumāzijas valstīs, tostarp Taizemē, Taivānā un Malaizijā, zirņus grauzdē un sāla, un ēd kā uzkodas. Apvienotajā Karalistē no marrowfat zirņiem gatavo tradicionālo ēdienu pease pudding (jeb "pease porridge"). Ziemeļamerikā līdzīgs tradicionāls ēdiens ir šķelto zirņu zupa.
Ķīniešu virtuvē zirņu kāpostus (豆苗 dòu miáo) parasti izmanto sautējumos, un to cena ir salīdzinoši augsta, jo tiem ir patīkama garša.
Dažas etiķetes normas nosaka, ka zirņus drīkst ēst tikai ar dakšiņu, nevis uzbīdīt uz dakšiņas ar nazi [3][4].
Sausie, dzeltenie šķeltie zirņi
Jautājumi un atbildes
Vai zirņi ir dārzeņi vai augļi?
A: Lai gan kulinārijā zirņi tiek uzskatīti par dārzeņiem, botāniski tie ir augļi.
J: Kā sauc pākšaugu, ko Gregors Mendels izmantoja savā darbā par ģenētiku?
A.: Pākšaugi, ko Gregors Mendels izmantoja savā darbā par ģenētiku, ir Pisum sativum.
J: Vai bez zirņiem ir vēl citas ēdamas sēklas no Fabaceae dzimtas?
A: Jā, ir arī citas Fabaceae dzimtas ēdamas sēklas, piemēram, baložu zirņi, aunazirņi, govs zirņi un vairāku Lathyrus sugu sēklas.
J: Kāds augs ir P. sativum?
A: P. sativum ir viengadīgs augs.
J: Kad stāda P. sativum?
A: P. sativum ir vēsās sezonas kultūraugs, ko stāda ziemā.
J: Kāds ir vidējais zirņu svars?
A: Vidējais zirņa svars ir no 0,1 līdz 0,36 gramiem.
J: Vai P. sativum tiek audzēts ilgu laiku?
A: Jā, P. sativum audzē jau tūkstošiem gadu, un tā audzēšana ir saistīta pat ar neolīta lauksaimniecības izplatību Eiropā.
