Sējas zirņi (Pisum sativum) definīcija, īpašības un audzēšana
Zirņi, lai gan kulinārijā tiek uzskatīti par dārzeņiem, botāniski ir augļi; šo terminu visbiežāk lieto, lai apzīmētu pākšaugu Pisum sativum mazās lodveida sēklas vai pākstis. Tas bija sākotnējais paraugorganisms, ko Gregors Mendelis izmantoja savos agrīnajos ģenētikas darbos.
Ar šo nosaukumu apzīmē arī citas Fabaceae dzimtas ēdamās sēklas, piemēram, balodīšu zirņus (Cajanus cajan), aunazirņus, govs zirņus (Vigna unguiculata) un vairāku Lathyrus sugu sēklas.
P. sativum ir viengadīgs augs. Tā ir vēsā gadalaika kultūra, ko stāda ziemā. Vidējais zirņu svars ir no 0,1 līdz 0,36 gramiem. Šo sugu audzē kā svaigu dārzeņu, taču to audzē arī sauso zirņu ražošanai, piemēram, šķeltajiem zirņiem. Šīs šķirnes parasti sauc par lauka zirņiem.
P. sativum audzē jau tūkstošiem gadu, audzēšanas vietas ir aprakstītas Sīrijas dienvidos un Turcijas dienvidaustrumos, un daži apgalvo, ka zirņu audzēšana kopā ar kviešiem un miežiem, šķiet, ir saistīta ar neolīta lauksaimniecības izplatību Eiropā.
Botāniskā uzbūve un šķirņu grupas
Pisum sativum parasti ir stublājs, kas var būt gan stāvs (krūmveida šķirnes), gan vīšanas tipa ar dzeloņiem (tzv. vīteņzirņi). Augam ir pāra vai nepāra sastāvs lapas, pie stublāja var attīstīties mīkstas dzeloņveida atzari (tendrils), kas palīdz pielipt atbalstiem. Ziedi ir parasti gaiši violeti vai balti, pēc apputeksnēšanās veidojas pākstis ar vairākām sēklām iekšā. Lielākās šķirņu atšķirības ir:
- dārza/svaigajiem zirņiem (parasti saldie, piemēram, podiņzirņi jeb garden peas),
- saldajiem sniega pāksts zirņiem (snow peas) un sugar snap zirņiem, kur ēdamas pākstis,
- lauka/sausajiem zirņiem, kas ražotas graudiem vai pārstrādei (piem., kaltēšanai vai šķelšanai).
Audzēšana un audzēšanas prasības
Zirņi ir vēsai klimatiskai kultūrai; optimālā dīgšanas temperatūra parasti ir 4–20 °C, bet labākā augšana notiek ap 10–18 °C. Daudzas šķirnes iztur vieglas salnas, tāpēc tos bieži sēj agrā pavasarī vai rudenī atkarībā no klimata.
Sēšana un augsne
- Sēšanas laiks: pavasarī pēc augsnes sasilšanas (bet pirms karstuma) vai rudenī mērenos apgabalos.
- Dziļums: sēj 2–5 cm dziļumā.
- Starprindas un atstatums: dārza zirņiem parasti 20–40 cm starp rindām un 5–10 cm starp augiem, vīteņzirņiem atstājiet vairāk vietas un nodrošiniet atbalstu.
- Augsne: dod priekšroku vieglai, labi drenētai augsnei, ar neitrālu līdz viegli sārmainu pH. Zirņi labi reaģē uz augsnes organisko vielu, bet nevajag pārāk bagātināt ar slāpekļa mēslojumu, jo tie fiksē slāpekli ar Rhizobium baktēriju palīdzību.
Aprūpe un mēslošana
- Atbalsts: vīteņzirņiem nepieciešami režģi, stabi vai siets, lai augi varētu vīt.
- Laistīšana: regulāra mērena mitrināšana ir svarīga ziedēšanas un pākstu veidošanās laikā; pārmērīga mitruma var veicināt slimības.
- Mēslojums: pirms sējas var pievienot kompostu; ja augsnē nav Rhizobium inokulanta, to var pievienot sēklām, lai uzlabotu slāpekļa fiksāciju.
- Rindu apvākšana un nezāļu ierobežošana: neļaujiet konkurēt nezālēm pirmajās attīstības stadijās.
Slimības un kaitēkļi
Biežāk sastopamie kaitēkļi un slimības:
- zirņu laputis (Aphis pisum) — samazina ražu un var pārnēsāt vīrusus;
- zirņu vabolītes un dēmjvaboles (pea weevil) — bojā sēklas un pākstis lauka apstākļos;
- sēņu izraisītas slimības: sakņu puves, pelēkā pelējuma (Botrytis), miltrasa;
- vīrusi, kurus pārnēsā ķermeņkodi vai laputis — nodara lielu kaitējumu, novēršot veselīgu attīstību.
Profilakse ietver pareizu sēklu izvēli, rotāciju ar nesugām (lai samazinātu slimību uzkrāšanos), labu drenāžu un, ja nepieciešams, integrētu kaitēkļu pārvaldību (IPM).
Ražas novākšana un iegūstamā produkcija
Dārza zirņus novāc, kad sēklas pākstī ir pilnīgi attīstījušās, bet vēl mīkstas un saldas. Lauka zirņus novāc, kad sēklas ir pilnībā nogatavojušās un sausas. Ražas laiks atkarīgs no šķirnes — parasti no sēšanas brīža paiet 60–80 dienas līdz pirmajai novākšanai.
Pārtikas izmantošana un uzturvērtība
Zirņi ir barojošs produkts: tie satur salīdzinoši daudz proteīna pākšaugiem, šķiedrvielas, B grupas vitamīnus, C vitamīnu un minerālvielas (piem., dzelzs, magnijs). Tie ir zem tauku satura un laba augu olbaltumvielu avots, tāpēc bieži iekļauti gan tradicionālās, gan vegāniskās maltītēs.
Uzglabāšana un apstrāde
- Svaigus pākstī izņemti zirņus glabā ledusskapī līdz dažām dienām.
- Ilgstošai saglabāšanai: blanšēšana un pēc tam sasaldēšana ir izplatīta prakse, kas saglabā garšu un uzturvielas.
- Sausos zirņus žāvē līdz zemas mitruma līmenim un uzglabā tumšā, sausā vietā ilglaicīgai uzglabāšanai.
Kultūras nozīme un vēsture
Zirņi bijuši būtisks pārtikas avots cilvēcei tūkstošiem gadu. Tie ir saistīti ar agrīnās lauksaimniecības izplatību un bija svarīga barības un barības rezervju kultūra. Turklāt Gregora Mendela eksperimenti ar zirņiem palīdzēja formulēt pamatus mūsdienu ģenētikai.
Padomi mājas dārzam
- Sāciet sēt agrā pavasarī, jo vasaras karstums samazinās ražu un kvalitāti.
- Izmantojiet atbalstu vīteņzirņiem, lai augi neplēstos un raža būtu vieglāk lasāma.
- Sēklu sēšana pa kārtām (ik pēc 2–3 nedēļām) nodrošinās ilgāku ražas periodu.
Īsumā, Pisum sativum ir daudzveidīga un vērtīga kultūra — gan kā svaigs dārzenis, gan kā žāvēti graudi. Pareiza šķirnes izvēle, atbilstoša sējas tehnika un veselīga lauksaimniecības prakse ļauj sasniegt labu ražu ar salīdzinoši zemām prasībām pēc slāpekļa mēslojuma pateicoties dabiskai slāpekļa fiksācijai.
Pisum sativum
Pisum Sativum apraksts
Tā ir vēsā gadalaika dārzeņu kultūra. Sēklas var sēt, tiklīdz augsnes temperatūra sasniedz 10 °C, un augi vislabāk aug 13-18 °C temperatūrā. Tie neaug vasaras karstumā siltākā mērenā un zemieņu tropu klimatā, bet labi aug vēsākos tropu apgabalos lielā augstumā. Zirņi vislabāk aug nedaudz skābās, labi drenētās augsnēs.
Zirņu augs
Sēklu izkliedēšana
Sēklas izklīst, kad pāksts sasniedz briedumu un plīst. Tas izkliedē zirņus tik lielā attālumā, cik vien tas ir iespējams augam.
Dažādas zirņu šķirnes
Ir izaudzētas vairākas P. sativum šķirnes. Plaši kultivēti ir šādi piemēri:
- Pisum sativum var. macrocarpon ir pazīstams kā sniega zirņi.
- Pisum sativum var. macrocarpon ser. cv. ir pazīstams kā cukurzirņi.
Zirņu ēšanas veidi
Svaigus zirņus bieži ēd vārītus un aromatizētus ar sviestu un/vai piparmētru kā dārzeņu piedevu. Pasniedzot zirņus, tiem parasti pievieno arī sāli. Svaigus zirņus izmanto arī pīrāgos, salātos un sacepumos. Zirņu pākstis (īpaši saldās šķirnes, ko sauc par mangetout un cukurzirņiem, vai plakanākos "sniega zirņus", ko ķīniešu valodā sauc par hé lán dòu, 荷兰豆) izmanto sautētiem ēdieniem, īpaši Amerikas ķīniešu virtuvē.[2] Zirņu pākstis pēc novākšanas slikti uzglabājas, un, ja tās ātri neizmanto, vislabāk tās saglabāt, žāvējot, konservējot vai sasaldējot dažu stundu laikā pēc novākšanas.
Žāvētus zirņus bieži vien gatavo zupā vai vienkārši ēd vienus. Japānā un citās Dienvidaustrumāzijas valstīs, tostarp Taizemē, Taivānā un Malaizijā, zirņus grauzdē un sāla, un ēd kā uzkodas. Apvienotajā Karalistē no marrowfat zirņiem gatavo tradicionālo ēdienu pease pudding (jeb "pease porridge"). Ziemeļamerikā līdzīgs tradicionāls ēdiens ir šķelto zirņu zupa.
Ķīniešu virtuvē zirņu kāpostus (豆苗 dòu miáo) parasti izmanto sautējumos, un to cena ir salīdzinoši augsta, jo tiem ir patīkama garša.
Dažas etiķetes normas nosaka, ka zirņus drīkst ēst tikai ar dakšiņu, nevis uzbīdīt uz dakšiņas ar nazi [3][4].
Sausie, dzeltenie šķeltie zirņi
Jautājumi un atbildes
Vai zirņi ir dārzeņi vai augļi?
A: Lai gan kulinārijā zirņi tiek uzskatīti par dārzeņiem, botāniski tie ir augļi.
J: Kā sauc pākšaugu, ko Gregors Mendels izmantoja savā darbā par ģenētiku?
A.: Pākšaugi, ko Gregors Mendels izmantoja savā darbā par ģenētiku, ir Pisum sativum.
J: Vai bez zirņiem ir vēl citas ēdamas sēklas no Fabaceae dzimtas?
A: Jā, ir arī citas Fabaceae dzimtas ēdamas sēklas, piemēram, baložu zirņi, aunazirņi, govs zirņi un vairāku Lathyrus sugu sēklas.
J: Kāds augs ir P. sativum?
A: P. sativum ir viengadīgs augs.
J: Kad stāda P. sativum?
A: P. sativum ir vēsās sezonas kultūraugs, ko stāda ziemā.
J: Kāds ir vidējais zirņu svars?
A: Vidējais zirņa svars ir no 0,1 līdz 0,36 gramiem.
J: Vai P. sativum tiek audzēts ilgu laiku?
A: Jā, P. sativum audzē jau tūkstošiem gadu, un tā audzēšana ir saistīta pat ar neolīta lauksaimniecības izplatību Eiropā.
