Cicer arietinum (Cicer arietinum) — pazīstams kā aunazirnis vai cizrns — ir dzeltenā krāsā dzeltena, ēdama pākšauga (pupiņa). To plaši izmanto kulinārijā gan kā noārdītu sastāvdaļu, gan kā galveno ēdiena bāzi. Aunazirņus pārdod gan konservētus, gan kaltētus (saiņotus sausos zirņos). Tie bija vieni no pirmajiem cilvēku kultivētajiem pākšaugiem — aunazirņi tika audzēti Tuvajos Austrumos pirms aptuveni 7 500 gadiem.

Viena no lielākajām aunazirņu audzēšanas teritorijām ir Pakistāna. 2008. gadā tur tika saražoti gandrīz 6 miljoni tonnu aunazirņu. Tā kā šis produkts reģionā ir plaši izplatīts un daudz izmantots, tas bieži tiek dēvēts arī par Indijas zirņiem.

Aunazirņi satur daudz olbaltumvielu, kā arī būtiskas uzturvielas — cinku un folijskābes. Tie ir labs augu izcelsmes proteīna un šķiedrvielu avots, tāpēc var būt nozīmīga sastāvdaļa veģetāriešu un vegānu uzturā. Aunazirņi nodrošina arī dzelzi, B grupas vitamīnus un daudzus antioksidantus.

Viens no populārākajiem aunazirņu ēdieniem visā pasaulē ir humuss, taču aunazirņi tiek izmantoti arī sautējumos, zupās, salātos, falafelos, kā arī miltu (piemēram, gram/bezan) ražošanai.

Sugas un šķirnes

Lielākoties aunazirņus sadala divās galvenajās grupās:

  • Desi — mazākas, tumšākas, ar raupju virsmu; plaši audzē Dienvidāzijā un Āfrikā.
  • Kabuli — lielākas, gaišākas (baltgandas līdz bēšas); populāras vidusmēra un Eiropas tirgos.

Uzturvērtība un veselības ieguvumi

  • Olbaltumvielas: aunazirņi ir labs augu izcelsmes proteīna avots, kas palīdz muskuļu uzturēšanā un piesātināšanā.
  • Šķiedrvielas: veicina gremošanu, samazina holesterīna līmeni un palīdz stabilizēt cukura līmeni asinīs.
  • Vitamīni un minerālvielas: īpaši folijskābe, dzelzs, magnijs un cinks, kas nepieciešami imūnsistēmai un šūnu funkcijām.
  • Glikēmiskais kontroles atbalsts: pateicoties augstajam šķiedrvielu un olbaltumvielu saturojumam, aunazirņi var palīdzēt ilgāk justies sāta sajūtai un lēnāk paaugstināt cukura līmeni asinīs.
  • Veselības riski: kā daudzi pākšaugi, aunazirņi satur fitīnskābi un citas vielas, kas var samazināt minerālvielu uzsūkšanos; pareiza izmēģināšana, uzsūkšana un termiskā apstrāde šo efektu mazinās.

Kulinārijas pielietojums un gatavošanas padomi

Aunazirņus var lietot dažādos veidos:

  • vārīti kā pamatēdiens vai piedeva zupās un sautējumos;
  • sablendēti humusa un krēmu gatavošanai;
  • samaltos miltos (piem., bezan/gram milti) izmanto kā bāzi pankūkām, mērču sabiezināšanai vai kā bezglutēna miltu alternatīvu;
  • cepti vai grauzdēti kā uzkodu variants;
  • falafeli, kotletes un vegāniskas bumbiņas.

Gatavošanas padomi:

  • sausos šķirnēs ieteicams aunazirņus mērcēt 8–12 stundas (vai izmantot ātro mērcēšanu ar verdošu ūdeni), lai samazinātu gatavošanas laiku un gāzu veidošanos vēderā;
  • izmetiet uzsūcošo ūdeni un vāriet svaigā ūdenī, līdz tie ir mīksti (pagatavošanas laiks atkarīgs no šķirnes; parasti 1–1,5 stundas vārītā katlā vai 20–30 minūtes spiedkatlā);
  • konservētus aunazirņus var izmantot tieši pēc noskalojuma, tie ir ērtāki ātrai gatavošanai, bet satur papildus sāli un šķidruma pievienošanas vielas;
  • garšvielu kombinācijas: ķiploks, citronu sula, sezama pasta (tahini), kumīns, koriandrs, karijs un paprika labi sader ar aunazirņiem.

Uzglabāšana

  • Sausie aunazirņi: glabāt hermētiski slēgtā traukā vēsā, sausā vietā — ilgi saglabā kvalitāti (gadiem, ja nav mitruma).
  • konservētie aunazirņi: uzglabāt pēc iepakojuma norādījumiem; atvērti konservi jāuzglabā ledusskapī un jāizlieto 2–3 dienu laikā.
  • vārīti aunazirņi: ledusskapī 3–4 dienas; saldētavā — līdz 3 mēnešiem.

Vienkārša humusa ideja

Pamatsastāvdaļas: vārīti aunazirņi, tahini vai olīveļļa, ķiploks, citrona sula, sāls un ūdens pēc vajadzības. Sablenējiet līdz gludai konsistencei un pielāgojiet garšu. Pasniedz ar svaigiem dārzeņiem, maizi vai kā dipu.

Kopumā aunazirņi ir daudzpusīgs, uzturvielām bagāts produkts ar plašu pielietojumu kulinārijā un vērtīgu lomu sabalansētā augu valsts uzturā.