Dienvidāfrikā ir vienpadsmit oficiālās valodas. Tās ir afrikandu, angļu, ndebele, ziemeļu soto, soto, svahzi, tsvāna, tsonga, vendas, shoza un zulu. Lielākajai daļai dienvidāfrikāņu (vairāk nekā 99 %) viena no šīm valodām ir dzimtā valoda. Lielākā daļa dienvidāfrikāņu prot runāt vairāk nekā vienā valodā. Pirms 1994. gada Dienvidāfrikā bija tikai divas oficiālās valodas - angļu un afrikandu.
Dienvidāfrikas konstitūcijas angļu valodas versijā katra no šīm valodām ir nosaukta ar tās nosaukumu attiecīgajā valodā. Zulu valodu sauc par isiZulu, ksosa valodu - par isiXhosa utt. Konstitūcijā uzskaitītās valodas ir šādas: isiZulu (zulu), isiXhosa (ksosa), Afrikaans (afrikanss), Sepedi (ziemeļu soto), Setswana (tsvāna), English (angļu), Sesotho (dienvidu soto), Xitsonga (tsonga), Siswati (svati), Tshivenda (vendas) un isiNdebele (dienvidu ndebele).
Dienvidāfrikā dienvidu ndebeļu valodu sauc vienkārši par ndebeļu valodu, jo lielākā daļa ziemeļu ndebeļu valodas runātāju dzīvo Zimbabvē. Konstitūcijas 1993. gada redakcijā ziemeļu soto tika dēvēts par Sesotho sa Leboa, bet 1996. gada redakcijā - par Sepedi. Dažādās valdības struktūrvienībās un oficiālajās organizācijās lieto atšķirīgus ziemeļu soto nosaukumus.
Galvenā valsts valoda ir angļu. Gan afrikandiešu, gan angļu valoda ir svarīgas valodas, ko izmanto tirdzniecībā. Lielākā daļa turīgo dienvidāfrikāņu runā afrikandiešu un angļu valodā.
Divas no oficiālajām valodām ir rietumģermāņu valodas (angļu un afrikandu). Pārējās deviņas valodas ir bantu valodas. Četras no šīm valodām pieder nguni valodām (zulu, kšoka, svati, ndebele). Trīs no bantu valodām ir soto-tsvāna valodas (ziemeļu soto, dienvidu soto, tsvāna). Tsonga ir Tswa-Ronga valoda. Dienvidāfrikā ir arī valsts zīmju valoda - Dienvidāfrikas zīmju valoda.
Valodu nosaukumi, oficiālais statuss un prakse
Konstitūcija nostiprina 11 oficiālās valodas, betonējot valodu daudzveidību un tiesības lietot savu dzimto valodu publiskajā dzīvē. Valodu nosaukumi konstitūcijā bieži ir norādīti to pašu valodu formā (piemēram, isiZulu, isiXhosa), lai akcentētu vietējo nosaukumu nozīmi. Praktiski tulkojumi, dokumenti un oficiālie paziņojumi tiek sagatavoti vairākās valodās, taču angļu valoda joprojām ir galvenā saziņas valoda federālā līmenī un bieži tiek izmantota tiesās, valdībā un biznesā.
Valodu lietojums, izplatība un runātāji
Dienvidāfrikas valodu izplatība ir saistīta ar reģionu un demogrāfiju. Pilsētās cilvēki bieži runā vairākās valodās un izmanto angļu valodu kā lingua franca. Daudzi runātāji praktizē kodu-mixing un pārejās starp valodām atkarībā no sarunas partneriem un situācijas.
2011. gada tautas skaitīšana un citi pētījumi norāda, ka valodu izplatība pēc dzimtās valodas ir nevienmērīga: zulu un isiXhosa ir starp visbiežāk sastopamajām bantū valodām, kam seko afrikandu un angļu kā dzimtā valoda daudzvietās kopienās. Precīzi skaitļi mainās, taču aptuvenais attēls rāda, ka zulu un isiXhosa pārstāv lielu daļu dienvidāfrikāņu (ap 20–25 % un ap 15–17 % attiecīgi), afrikandu ap 12–14 %, angļu ap 8–10 %, bet pārējās valodas katra aptuveni 2–9 % robežās. Šie dati palīdz plānot valodu politiku, izglītību un mediju saturu.
Valodu ģimenes un savstarpējā saprotamība
Kopā ar rietumģermāņu grupu (angļu, afrikandu), pārējās oficiālās valodas pieder pie bantu valodu saimes. No bantū valodām četras ietilpst nguni grupā (zulu, isiXhosa, siSwati, isiNdebele) — tās kopīgiem fonoloģiskiem un morfoloģiskiem elementiem bieži ir saprotamākas viena otrai. Sotho–Tswana grupa (Sepedi, Sesotho, Setswana) arī veido valodu kopu ar daļēju saprotamību. Xitsonga saista Tswa–Ronga valodas grupai, bet Tshivenda pieder pie atšķirīgas bantu apakšgrupas. Šī ģeogrāfiski un ģenētiski daudzveidīgā valodu struktūra veicina gan kultūras bagātību, gan izaicinājumus komunikācijā un izglītībā.
Izglītība, mediji un valsts politika
Valsts politika pēc 1994. gada ir orientēta uz daudzvalodību un dzimtās valodas izmantošanas veicināšanu izglītībā, tomēr praksē situācija atšķiras pa provincēm un skolām. Daudzās sākumskolās mācību valoda ir skolēna dzimtā valoda, bet vidusskolās un augstākajā izglītībā dominē angļu (vai vietām afrikandu). Radio un televīzija piedāvā raidījumus daudzās valodās, un tiek izdoti laikraksti dažās no lielākajām valodām, lai nodrošinātu informācijas pieejamību plašākai sabiedrībai.
Uz nākotni vērstas iniciatīvas
Valsts veicina valodu saglabāšanu un attīstību — tiek atbalstītas valodu apmācības, tulkošana oficiālos dokumentos un mediju projekti daudzvalodīgai pieejai. Tāpat pievērsta uzmanība dzimtās valodas mācību materiālu izstrādei un digitālajai saglabāšanai. Dienvidāfrikas zīmju valoda tiek lietota un atbalstīta nedzirdīgo sabiedrības integrācijai, un tai pievērsta arvien lielāka uzmanība izglītībā un medijos.
Kopumā Dienvidāfrikas valodu ainava ir daudzšķautņaina: valodas ir ne tikai komunikācijas līdzeklis, bet arī identitātes, kultūras un vēstures nesējas. Multivaloditāte ir gan resurss, gan uzdevums — veidot sistēmas, kas ļauj visiem iedzīvotājiem piekļūt izglītībai, pakalpojumiem un sabiedriskajai dzīvei savā valodā.
