Leišmania — parazīts, kas izraisa leišmaniozi: saimnieki un izplatība

Leišmania — parazīts, kas izraisa leišmaniozi: uzzini par izplatību, galvenajiem saimniekiem (suņi, grauzēji, cilvēki) un pārnēsātājiem — Phlebotomus/Lutzomyia smilšu mušām.

Leišmania ir prostatisks (pareizāk — vienšūnu organisms, protists), kas izraisa leišmaniozi. Tas pieder pie tripanosomatīdu dzim un ir saistīts ar Euglenozoa phylum. Leišmania sugas atšķiras pēc bioloģijas un klīniskās nozīmes — dažas izraisa ādas bojājumus, citas var izraisīt smagnējākas sistēmiskas infekcijas.

Vecajā pasaulē to izplata Phlebotomus ģints smilšu mušas, bet Jaunajā pasaulē — Lutzomyia ģints mušas. Smilšu mušas parasti ir mazas, aktīvas galvenokārt krēslā un naktī; to kāpurs attīstās organiskām vielām bagātā augsnē vai atkritumos, un infekcijas pārnese notiek ar siekalu dziedzeriem inficētas mušas koduma starpniecību.

To galvenie saimnieki ir mugurkaulnieki; ar Leishmania parasti inficējas hiraksi, suņveidīgie, grauzēji un cilvēki. Dažas leišmaniozes formas ir zoonozes ar dzīvnieku rezervuāriem (piemēram, suņi vai grauzēji), citas var būt antropoīdas (cilvēks kā galvenais rezervoārs). Pašlaik ar leišmanijām tiek lēsts inficēto cilvēku skaits aptuveni 12 miljonu līmenī 98 valstīs; katru gadu reģistrējas simtiem tūkstošu jaunu gadījumu (cutānas un viscerālas formas). Parazīts tika nosaukts 1903. gadā skotu patologa Viljama Buga Leišmana vārdā.

Dzīves cikls

Leišmania dzīves cikls ietver divas galvenās formas:

• Promastigota — cilindra veida, ar flagellu, attīstās smilšu mušas zarnās; šo formu mušas pārnēsā, koduma laikā ievadot to saimniekam.
• Amastigota — apaļa vai ovāla forma bez ārēja flagella, dzīvo saimnieka makrofāgos un citās fagocītiskās šūnās un vairojas intracelulāri.

Kliniskās formas

Leišmanioze var izpausties dažādos klīniskos veidos, atkarībā no sugas un saimnieka imunitātes:

• Cutāna leišmanioze — lokāli ādas čūlas vai čūlveida ādas bojājumi, kas var atstāt rētas.
• Mukokutāna leišmanioze — izplatās uz mutes un deguna gļotādām, izraisot destruktīvus bojājumus.
• Viscerāla leišmanioze (kala-azar) — sistēmiska infekcija ar drudzi, svara zudumu, hepatosplenomegāliju un paliātisku asinsbildes traucējumiem; untreated, var būt letāla.

Diagnoze un ārstēšana

Diagnozei izmanto vairākas metodes:

• Tieša mikroskopija — audu vai čūlu noslaukuma preparātos amastigotā formā (makrofāgos) redzama parazīta forma.
• Kultūra un molekulārās metodes (PCR) — nosaka sugu un palielina diagnostikas jutību.
• Seroloģija (piem., rK39 tests) — noderīga viscerālas formas diagnostikā, bet interpretācija var būt sarežģīta reģioniem ar augstu izplatību.

• pentavalentie antimonīti (stiboglukolāti)
• liposomālais amfotericīns B (viscerālās formas gadījumā)
• miltefozīns (perorāla ārstēšana)
• paromomicīns un kombinētās terapijas, atkarībā no rezistence un blakusparādībām.

Profilakse un kontrole

Profilakses pamatā ir bite/vektoru kontrole un personīgā aizsardzība:

• samazināt kontaktu ar smilšu mušām — nakts laikā izmantot insekticīdiem piesūcinātus moskītu tīklus, valkāt aizsedzošu apģērbu;
• insekta atbaidīšanas līdzekļi uz ādas (piem., DEET) un iekšējo telpu insekticīdu izmantošana;
• dzīvnieku rezervuāru kontrole (piem., suņu skrīnings un ārstēšana), publiskās zonas tīrība un atkritumu apsaimniekošana;
• savlaicīga diagnostika un ārstēšana, lai samazinātu infekcijas izplatīšanās risku.

Leišmanioze ir kompleksa zoonotiska slimība ar lielu ģeogrāfisko izplatību un bioloģisko daudzveidību. Efektīva kontrole prasa vektora pārvaldību, rezervuāru uzraudzību, labu diagnostiku un pieejamu ārstēšanu, kā arī sabiedrības veselības pasākumus reģionos ar augstu saslimstību.

Struktūra

Leišmānijām ir lipofosfoglikāna apvalks šūnas ārpusē. Tas iedarbojas uz toll-like receptoru 2, signālreceptoru, kas zīdītājiem izraisa iedzimto imūnsistēmas reakciju. Parazīts var izturēt imūnsistēmas pretuzbrukumu. Pastāv ārstēšanas metodes, kas palīdz imūnsistēmai reaģēt.

Leishmania dzīves cikls

Meklēt pēc burta