Smilšu mušas (Phlebotominae): bioloģija, pārnēsātās slimības un aizsardzība

Smilšu mušas (Phlebotominae): uzzini bioloģiju, pārnēsētās slimības (leišmanioze, bartoneloze, pappataci), kodumu riskus un praktiskas aizsardzības metodes.

Smilšu mušas ir mušu grupa, no kurām daudzas barojas ar asinīm un ir parazītu pārnēsātājas. Šī grupa ir Phlebotominae — mušu apakšdzimena, kas ģeogrāfiski sastopama galvenokārt tropu un subtropu zonās, kā arī Vidusjūras reģionā un citviet. Parazitārās un vīrusu slimības, ko pārnēsā šīs mušas, ietver leišmanioze, bartoneloze un pappataci (smilšu mušu) drudzi.

Izplatība un nozīmīgākās sugas

Lutzomyia ģints smilšu mušas izplatās Jaunajā pasaulē un daudzās sugās dzīvo alās un citos slēgtos mikrovidēs, kur to galvenie saimnieki var būt sikspārņi un citi dzīvnieki. Phlebotomus sugas ir galvenie leišmaniozes izplatītāji Vecajā pasaulē. Daudzu sugu ekoloģija un saimniekdzīvotāju izvēle (piem., vai tās dod priekšroku suņiem, grauzējiem vai citām sugām) ietekmē slimību pārneses risku cilvēkiem.

Izskats un dzīves cikls

Smilšu mušas ir ļoti mazas; tipisks ķermeņa izmērs ir apmēram 2–3 mm, kas palīdz tām izvairīties no pamanīšanas. Pieaugušie ir smalki un pūkaini, ar garām kājām. Dzīves cikls ietver oliņas, kāpurus (larvas), kukulītes (pupa) un pieaugušo stadiju. Mātītes dēj olas mitrā, organiskām vielām bagātā augsnē — bieži sprunguļos, bedrītēs, zem klājošiem organiskajiem atkritumiem vai netālu no dzīvnieku mitekļiem. Kāpuri barojas ar organisku materiālu un mikroorganismiem augsnē; kukulītes ir neinervējoša pārejas stadija. Vidējais laiks ciklam var svārstīties atkarībā no temperatūras un mitruma — no dažām nedēļām līdz mēnešiem.

Barošanās uzvedība un bioķīmija

Flebotomīnu mātītes (un tikai mātītes) sūc asinis no dažādiem zīdītājiem, rāpuļiem un putniem. Dažas sugas ir selektīvas attiecībā uz saimniekdzīvotāju, bet citas sakoda jebkuru piemērotu saimniekdzīvotāju, ko atrod. Cik zināms, visām sugām pēc pirmās olu dēšanas katrai nākamajai olu dēšanai mātītei ir nepieciešama jauna asins ēdienreize. Asinīs esošās olbaltumvielas un citas barības vielas ļauj mātītei izdēt olas.

Smilšu mušas izmanto specializētas mutes daļas, lai izraisītu saimnieka asiņošanu, pēc tam izsūc atklātās asinis. Tāpat kā praktiski visi parazīti, kas barojas ar asinīm, tās injicē siekalas, kas satur bioķīmiskas sastāvdaļas — tie kavē asins recēšanu, kā arī satur vielas, kas stimulē tuklo šūnu histamīna ražošanu; šis efekts paplašina kapilāros asinsvadus, tādējādi veicinot asins plūsmu uz brūci.

Simptomi pēc koduma un klīniskas sekas

To kodums nereti paliek nepamanīts, jo mušas ir mazas un ķermeņa pieskāriens ir viegls. Bieži pēc koduma veidojas neliels, apaļš, sarkanīgs izciļņš, kas pēc pāris stundām vai dienām sāk niezēt. Dažiem cilvēkiem attīstās aizkavēta alerģiska reakcija vai intensīvāks nieze; sekundāra baktēriju infekcija var parādīties, ja vietu skrāpē. Smilšu mušu kodumi var būt arī vektors nopietnām infekcijām.

Pārvadātās slimības un to nozīme

Visbīstamākā un plaši pazīstama slimība, ko pārnēsā smilšu mušas, ir leišmanioze, kas var rasties vairākās formās: ādas (cutanea), mucocutaneāla un viscerāla (kala-azar). Rezervuāri var būt suņi, grauzēji un citas savvaļas sugas — dažas no tām iesaistās vietējā slimības uzturēšanā. Papildus leišmaniozei, smilšu mušas var pārnēsāt Bartonella sugu baktērijas (saistītas ar bartonelozi) un viraļus, kas izraisa pappataci drudzi (smilšu mušu drudzi), kas parasti ir īslaicīga febrila slimība.

Diagnostika un ārstēšana

Ja ir aizdomas par leišmaniozi vai citu smilšu mušu pārnēsātu infekciju, jāsazinās ar ārstu. Leišmaniozes diagnostika var ietvert ādas vai orgānu paraugu mikroskopiju, kultivēšanu, molekulāras metodes (PCR) vai seroloģiju. Ārstēšana atkarīga no slimības veida: ādas leišmaniozes reizēm var spontāni sadzīt, bet smagākas ādas, mucocutaneālas vai viscerālas formas parasti prasa specifisku medikamentozu ārstēšanu (piem., pentavalenti antimoniāli preparāti, amfotericīns B, miltefozīns vai citas alternatīvas pēc medicīniskās izvērtēšanas). Smilšu mušu izraisīts drudzis parasti ir simptomātiski ārstējams un bieži izzūd pats, tomēr jāizslēdz citas infekcijas.

Profilakse un kontroles pasākumi

Vietās, kur sastopamas smilšu mušas, ieteicams ievērot šādus piesardzības pasākumus:

• Personīgā aizsardzība: lietot efektīvus kukaiņu atbaidīšanas līdzekļus uz ādas (piem., DEET, pikaridīns vai IR3535 atbilstoši ražotāja norādījumiem) un izmantot insekticīdiem apstrādātu apģērbu vai apstrādāt ar permethrīnu priekšmetus, kur iespējams.
• Moskīta tīkli un fiziska barjera: izmantot smalku acu tīklu moskīta tīklus gultām (īpaši insekticīdiem apstrādātus tīklus) un logu/ durvju sietus ar mazu acs izmēru, jo smilšu mušas ir krietni mazākas nekā parastie odi.
• Uzvedības pasākumi: izvairīties no uzturēšanās ārā nakts un krēsla laikā vai citu sugu aktīvajos periodos, valkāt garu apģērbu un zeķes, it sevišķi dienvidu un tropu reģionos.
• Vides pārvaldība: samazināt potenciālos perēkļus — noņemt vai samazināt mitru organisko materiālu uzkrāšanos pie mājām, aizpildīt plaisas sienās un pamatos, kur mušas var slēpties, un kontrolēt suņu vai citu mājdzīvnieku mitekļus, kas var kalpot par rezervoāriem.
• Veikt profesionālu insekticīdu apstrādi un monitoringu: vietās ar augstu risku var būt ieteicama iekšējā vai āra insekticīdu izsmidzināšana, kā arī mērķtiecīga vektoru uzraudzība un sabiedrības veselības pasākumi.
• Speciālas situācijas: alas un šauras dabas nišas, kur dzīvo Lutzomyia sugas un kur tās mijiedarbojas ar sikspārņiem vai citiem savvaļas saimniekiem, prasa pielāgotus risinājumus (piem., piekļuves ierobežošana, aizsargaprīkojums darbiniekiem, kas strādā šādās vietās).

Ja uzturaties vai ceļojat uz teritorijām, kur zināms leišmaniozes vai citu smilšu mušu pārnēsātu slimību risks, ieteicams konsultēties ar veselības speciālistu vai ceļojumu medicīnas klīniku par profilaktiskiem padomiem un iespējamo vakcinācijas vai medikamentozu profilaksi (ja tāda pastāv konkrētajām slimībām).

Rezumējot: smilšu mušas ir mazi, bieži nepamanāmi kukaiņi, kuru iekodumi var izraisīt ne tikai vietēju ādas reakciju, bet arī pārnest smagas infekcijas. Personīgā aizsardzība, vides pārvaldība un sabiedrības veselības pasākumi ir galvenie rīki risku mazināšanā.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kāds ir smilšu mušu zinātniskais nosaukums?

J: Kādas slimības izplata smilšu mušas?

J: Kādos reģionos dzīvo Lutzomyia?

J: Kā smilšu mušas barojas ar asinīm?

Jautājums: Cik daudz olu var uzņemt viena asins ēdienreize?

J: Kur mātītes izdēj olas?

J: Kāds ir tipiskais smilšu mušas ķermeņa izmērs?

Meklēt pēc burta